1991. gada janvārī padomju armijas iebrukums Lietuvas Televīzijas ēkā ievadīja PSRS mēģinājumu apdraudēt Baltijas valstu patstāvību un lika Latvijas iedzīvotājiem mobilizēties nevardarbīgai pretošanās akcijai – barikādēm.
Kaut arī saspīlētas bija visas 1991. gada janvāra pirmās dienas, kulminācija tika sasniegta 13. janvārī, kad pēc rītā notikušā PSRS karaspēka uzbrukuma Viļņas Televīzijas torņa aizstāvjiem Latvijas Tautas frontes vadītāji Latvijas Radio aicināja Latvijas iedzīvotājus pulcēties Doma laukumā. Par spīti vēsajam laikam Daugavmalā sapulcējās vairāk nekā pusmiljons cilvēku, kuri, saukļiem skanot un karogiem plīvojot, bija nākuši izteikt savu atbalstu lietuviešiem un paust gatavību turpināt uzsākto valsts neatkarības atjaunošanas ceļu. Rīdzinieki spontāni barikādes sāka būvēt jau 13. janvāra vakarā, savukārt tie, kas bija atbraukuši no reģioniem, devās mājup, lai jau pēc dienas atgrieztos. Pēc Augstākās Padomes lēmuma un Ministru Padomes rīkojuma tika izveidots aizsardzības štābs un uzsākta smagās lauksaimniecības un celtniecības tehnikas ieviešana Rīgā ar mērķi bloķēt pieeju barikādēm. Turpmākajās dienās uz Rīgu no visas Latvijas sāka plūst tūkstošiem cilvēku, kuri bija apņēmības pilni bez ieročiem nosargāt Latvijas neatkarību. Zinot to, ka 13. janvārī Viļņā padomju karaspēka lodes un tanku kāpurķēdes ir izdzēsušas 14 cilvēku dzīvības, izvēle atrasties Rīgā, sargājot kādu no stratēģiski svarīgajiem objektiem – Augstāko Padomi, Ministru Padomi, radionamu Doma laukumā, telefona un telegrāfa centrāli Dzirnavu ielā, radio un televīzijas centru Zaķusalā, kā arī tiltus -, citādi kā par varonību nav dēvējama.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 18.01.2013.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto