75 gadi pagājuši kopš pret latviešiem kā tautību vērsto lielo represiju sākuma Padomju Savienībā.
Aresti, nošaušana bija arī iepriekš, taču 1937. gada 30. novembrī izsūtīts PSRS Iekšlietu tautas komisāra vietnieka rīkojums-šifrogramma, kuru ievadīja pavēle: „1937. gada 3. decembrī vienlaikus visās republikās, novados un apgabalos veikt visu to latviešu, kuri tiek turēti aizdomās par spiegošanu, diversijām, pretpadomju un nacionālistisko darbību, arestus."
Dažādi bijuši iemesli, kāpēc tolaik latvieši atradās ārpus savas valsts. Samērā daudzi bija zemes iegūšanas nolūkos no Latvijas aizceļojušie lauksaimnieki, tāpat izglītoties un darba meklējumos prom devušies. Citi – cara laikos izsūtītie, arī tie, kas vairījās no politiskām represijām pēc 1905. gada. Pasaules kara laikā prom devās bēgļi no piefrontes joslas, tie, ko evakuēja ar rūpnīcām un iestādēm, arī latviešu strēlnieku vienībās dienošie. Tikai daļa no tiem atgriezās Latvijas Republikā. Vēl bija tādi, kas aizgāja kā padomju varas piekritēji, citus no Latvijas izsūtīja piespiedu kārtā. Ne mazums no tiem jau kopš 1918. gada darbojās arī dažādās represīvajās iestādēs. Tā nu trīsdesmito gadu sākumā latviešu skaits Padomju Savienībā pārsniedza 150 tūkstošu. Lielākās lauku iedzīvotāju kolonijas atradās Smoļenskas, Novgorodas apgabalā, Baškīrijā, Dienvidkrievijā, Sibīrijā. Daudzi dzīvoja pilsētās. Pastāvēja latviešu skolas, iznāca laikraksti un žurnāli, darbojās teātri. Savā ziņā lielākā koporganizācija bija kultūrizglītības biedrība „Prometejs" ar centru Maskavā un nodaļām daudzviet citur.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 30.11.2012.
Autors: INDULIS ZVIRGZDIŅŠ