Jūnija vidus Latvijā ir skumju notikumu apvīts un iegājis vēsturē kā viena no traģiskākajām lappusēm daudzu tūkstošu latviešu dzīvē.
Divas dienas – 14. un 17. jūnijs – ir iekrāsojušās melnā krāsā uz mūžīgiem laikiem. Kā represēto atceres pasākumā Madonā pie Šķeltā akmens pagājušajā svētdienā akcentēja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Madonas prāvesta iecirkņa evaņģēlists Agris Pilsums, nevajadzētu uzskatīt, ka piemiņas vai atceres dienu mums varētu būt par daudz.
Šogad aprit 75 gadi, kopš 17. jūnijā Latvijas robežu šķērsoja krievu tanki un mūsu valsts teritoriju okupēja Padomju Savienība. Kārlis Ulmanis, aicinot „visus palikt savās vietās", diez vai pat visļaunākajos murgos varēja iedomāties, ka jau pēc gada vairāk nekā 15 000 cilvēku tiks deportēti no Latvijas un lopu vagonos aizvesti uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem.
– Jā, mūsu tautai ir daudzas sēru un piemiņas dienas, bet mums vajadzētu atcerēties arī to, ka mūsu zeme ir bijusi okupēta ilgāku laiku, nekā līdz šim pastāvējusi pirmā un otrā republika kopā. 1941. gada 14. jūnijā Latvijā tika apcietināti un deportēti vairāk nekā 15 000 cilvēku jeb nepilns 1%. Bet vai šis procents ir mazāk svarīgs? Ērihs Marija Remarks romānā „Melnais obelisks" ir rakstījis, ka atsevišķu cilvēku nāve vienmēr ir nāve, bet divu miljonu nāve – statistika. Arī es minu skaitļus, bet aiz šiem skaitļiem stāv reāli cilvēki. No tiem, ko pirms 74 gadiem 14. jūnijā apcietināja, divas trešdaļas tika nogalināti vai mira ceļā, nāves nometnēs vai izsūtījumā. Viņi Latvijā vairs neatgriezās. 1941. gada 14. jūnijs ir Baigā gada kulminācija, – uzrunājot atceres mītiņa dalībniekus, pauda Agris Pilsums.
Viņš arī atsauca atmiņā vēl kādu reizi, kad šis datums bija ļoti nozīmīgs ne tikai Latvijai, bet visai pasaulei.
– Ar gājienu pie Brīvības pieminekļa 1988. gada 14. jūnijā sākās Atmoda. Divus gadus vēlāk krita Berlīnes mūris. Tagad Latvijā mēs zinām, ka varam dzīvot neatkarīgā, brīvā Latvijā un ka brīvas valsts priekšrocība ir tāda, ka tā atšķirībā no padomju impērijas laikiem ļauj pamest šo valsti tiem, kuri to vēlas, Okupantiem un okupantu pēctečiem ir dota šī iespēja atstāt šo valsti, kuru viņi nemīl, un nemācīties šo valodu, kas viņiem ir nepatīkama, nepieņemt šīs tradīcijas, kas ir mūsu latviskā dzīvesziņa. Mēs varam būt lepni, ka mūsu Satversmē, mūsu Konstitūcijā, tās preambulā ir ierakstīti vārdi par latvisko dzīvesziņu un kristīgajām vērtībām, – atzīmēja Agris Pilsums.
Viņš uzsvēra, ka Latvija ir vienīgā zeme pasaulē, kur latvieši var runāt savā dzimtajā valodā un uzturēt dzīves kristīgās vērtības.
– Citas vietas mums nav, bet, neraugoties uz to, laikā no 1990. līdz 2014. gadam Latvijas iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 666 tūkstošiem. Trīs sešnieki ir sātanisks skaitlis, un, ja tā turpināsies, nevajadzēs mūsu ienaidniekiem nākt ne ar tankiem, ne savu propagandu. Mēs paši šādā veidā ejam pazušanā. Lai Dievs mūs no tā pasargā! Jau tagad Latviju saukt par nacionālu valsti ir diezgan grūti, jo latviešu ir mazāk kā 60%. Mūsu valstī ir reģioni un republikas nozīmes pilsētas, kur latvieši ir minoritāte. Taču šī ir vienīgā vieta pasaulē, kur mēs varam dzīvot kā savā Dzimtenē, un mums tā ir jāaizstāv un par to jāpastāv. Tieši tāpēc mēs varam piedot un mums kristīgi ir jāpiedod pāridarītājiem, bet mēs to nedrīkstam aizmirst. Mēs pieminam Dieva priekšā tos, kuri ir nomocīti totalitāro režīmu laikā. Mēs pieminam tos, kas ir atdevuši savu dzīvību par brīvu Latviju. Dievs, svētī Latviju! – sacīja Agris Pilsums.
Atceres brīža dalībniekus Madonas politiski represēto biedrības vārdā uzrunāja Ina Dolace, kas arī bija to vidū, kuri piedzīvoja 1941. gada 14. jūnija deportāciju. Viņa pateicās visiem, kas sevī atrod vēl spēku un piedalās atceres pasākumos pie Šķeltā akmens, lai gan ar katru gadu represijas pārcietušo pulciņš kļūst aizvien mazāks.
Pēc madonietes Benitas Tauriņas ierosinājuma, kas uz Sibīriju 10 gadu vecumā no Madonas arī tika izvesta šajā datumā, deportāciju upuri tika godināti ar klusuma brīdi.
Klātesošos uzrunāja arī pensionētā Ļaudonas vidusskolas skolotāja Olga Grundmane, kas aicināja tomēr neļauties pesimismam un saglabāt optimismu. Viņa atcerējās, ka pat toreiz pēc tālā un mokošā ceļa latvieši, izkāpjot Kanskā, dziedājuši: „Latviets esmu, latviets biju, latviets mūžam palikšu!" Tas viņai, 10 gadu vecai meitenei, ir ļoti iespiedies atmiņā. Viņa pauda pārliecību, ka Latvija kā valsts pastāvēs arī pēc 100 gadiem un vēl ilgāk, tikai par to mums visiem ir jāiestājas. Olga Grundmane gan atzina, ka viņu nedaudz bažīgu darot Raimonda Vējoņa ievēlēšana par Valsts prezidentu. Pēc viņas domām, katram, kurš uzņemas valsts augstāko amatpersonu pienākumus, vispirms ir jāuzdod sev jautājums – kas es esmu un vai spēšu tos veikt.
Atceres brīža dalībniekus ar patriotiskām dziesmām iepriecināja J. Norviļa Madonas mūzikas skolas pūtēju orķestris Artūra Grandāna vadībā, kas izskaņā nospēlēja arī Olgas Grundmanes pieminēto dziesmu, ar ko izpelnījās sirsnīgus aplausus. Atceres brīdi caurvija izjustie patriotisko dzejas vārsmu lasījumi Aijas Špures izpildījumā.