Šonedēļ aprit divi mūsu valstij svarīgi datumi – 1989. gada 23. augustā visas trīs Baltijas valstis sadevās rokās, lai izteiktu savu nepārprotamo vēlmi pēc neatkarības, bet pēc diviem gadiem – 1991. gada 21. augustā – Latvijas valsts kļuva neatkarīga „de facto"- tika pieņemts Konstitucionālais likums „Par Latvijas Republikas valstisko statusu". Kā, jūsuprāt, šobrīd mēs varētu stiprināt mūsu cilvēku valstiskuma apziņu un vienotību, vakar vaicāju Bērzaunes pagasta pārvaldes vadītājam Ivaram Miķelsonam un Cesvaines novada domes priekšsēdētājam Vilnim Špatam.
Jāatceras – vara pieder tautai
– Es domāju, ka gan esošajiem, gan topošajiem Saeimas deputātiem ir jāpārdomā tas, ka Latvijas valstī vara pieder tautai, un šis tautvaldības princips būtu jārealizē. Respektīvi, tas, lai likumdošana un visa varas attieksme pret esošajiem notikumiem un situāciju valstī ir tautai par labu, nevis bieži vien nesaprotami lēmumi, kas tiek tulkoti tieši otrādi – kā slogs uz budžetu, kā, piemēram, „Parex" bankas gadījumā utt. Vai arī vairāk vajag skaidrot cilvēkiem šo situāciju: varbūt mēs nesaprotam, ko dižā valdība dara. Valdībai jāatgūst ticība, ka tā tiešām ir tautas valdība. Kamēr nebūs ticības valdībai un Saeimai, tikmēr nekādas saliedētības nebūs, – ir pārliecināts Ivars Miķelsons. – Un vēl kāda problēma, kas nav šos gadus risināta, – Latvijas valstī dzīvo (gribam vai negribam) ne tikai latviešu nācija, bet arī citu tautību cilvēki, kuri šeit ir dzimuši, auguši, un Latvijas valdība būtu bijusi domājošāka, ja šiem cilvēkiem būtu piešķirta Latvijas pilsonība. Kur gan citur viņam ir dzimtene, ja ne šeit, Latvijā? Es domāju, tad arī situācija attiecībā uz cilvēku sašķeltību būtu citādāka. Jo mēs vairāk cenšamies atstumt cittautiešus, nepiešķirot pat viņu bērniem pilsonību (nepilsonim, kas pēc 1945. gada ir dzimis Latvijā, ir jāraksta iesniegums, lai viņa bērnam, kas jau
2. paaudzē ir dzimis Latvijā, piešķirtu pilsonību), jo sarežģītāka kļūst situācija.
Viss ir saistīts
– Manuprāt, viss ir saistīts savā starpā – gan valsts attīstībā, gan dzīvē, – spriež Vilnis Špats. – Tāpēc ir svarīgi, lai valsts normāli attīstītos, lai ir augšupeja ekonomikā, cilvēkiem – darbs, var nopelnīt, respektīvi, lai ceļas dzīves līmenis, tad varbūt arī cilvēki vairāk aizdomātos par to, ko viņiem nozīmē šī valsts. Diemžēl liela daļa ir iegrimusi izdzīvošanas jautājumos, un tad par valstiskumu un vienotību ir grūti runāt. Robežas ir vaļā – cilvēki dodas uz ārzemēm strādāt, lai tikai kaut ko nopelnītu. Par patriotismu labi ja aizdomājas 11. vai 18. novembrī. Valstiskuma apziņu diemžēl neveicina arī tas, ka Latgalē daļa iedzīvotāju pat neseko līdzi tam, kas notiek Latvijā, jo viņu vienīgais informācijas avots ir Krievijas un Baltkrievijas TV.
Autore: BAIBA MIGLONE