Saeima vakar nodeva izvērtēšanai Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai likumprojektu par grozījumiem Izglītības likumā, kas paredz valstiskās audzināšanas un patriotisma jautājumu iekļaušanu skolu audzināšanas stundās. Tajā norādīts, ka normatīvajos aktos nav noteiktas vienotas obligātās prasības audzināšanas darba īstenošanai izglītības iestādē. Līdz ar to praksē valstiskā audzināšana ir atkarīga no konkrētās izglītības iestādes tradīcijām, direktora vai pedagoga iniciatīvas. – Cik, jūsuprāt, tas ir aktuāli skolās? – vakar jautāju Madonas novada domes priekšsēdētājam Andrejam Ceļapīteram un Ļaudonas pagasta pārvaldes vadītājai Ilzei Dreimanei.
Pirmām kārtām pozitīvisms
– Tas ir ļoti svarīgi. Vienīgi jābūt gudrām galvām, kas sagatavo šo metodoloģiju, jo tai, tāpat no tā izrietošajām aktivitātēm jābūt tādām, kas bērnus uzrunā, aizrauj, intriģē un ieinteresē, – uzskata Andrejs Ceļapīters. – Diemžēl paškritikas Latvijai ir pārpārēm, tā laužas ārā visās jomās, it sevišķi centrālajos plašsaziņas līdzekļos. Lepnums un patriotisms par savu valsti diemžēl paliek mazākumā. Jā, arī faktoloģija ir svarīga lieta, bet pats galvenais ir ieaudzināt jaunajos cilvēkos justies atbildīgam, patriotiskam par savu pagastu, pilsētu, novadu, valsti kopumā. Ar faktiem un zināšanu kopumu vien lielas lietas nevar paveikt. Tās sākas no pozitīvām emocijām, no pozitīvās domāšanas, bet, kamēr burkšķam, cik mēs esam mazi, nevarīgi, cik grūti mums iet, ka esam vieni no pēdējiem Eiropā ekonomikā, nekas arī nenotiks. Var taču paskatīties arī no otras puses – pasaules kontekstā, piemēram, pēc pēdējiem datiem labklājības ziņā Latvija ir aptuveni 30.-40. vietā no teju 220 valstīm.
Nav jāuzspiež no augšas
– Es domāju, ka šai tēmai jau ir jābūt integrētai mācību priekšmetos, sākot ar latviešu valodu, literatūru, vēsturi, sociālajām zinībām utt., – spriež Ilze Dreimane. – Iespējams, ir vēl arī atsevišķi kaut kā īpaši par šīm lietām jārunā, lai gan es droši zinu, ka mūsu skolā tas tiek darīts ne tikai mācību procesā, bet arī dažādās citās formās ārpusstundu pasākumos. Man gan šķiet, ka lielāks efekts būtu tad, ja patriotisms un valstspiederības apziņa veidotos dabiski. Un tas var veidoties tad, kad cilvēks jūtas labi, nodrošināti. Ja tā – savā darbā novērtēti – jutīsies arī pedagogi, viņi paši vēlēsies par to runāt. Un arī bērni vairāk ieklausīsies, ja viņiem mājās nebūs jādzird, cik vecākiem ir grūti nopelnīt iztiku. Manuprāt, pēc iespējas mazāk vajadzētu administratīvā veidā ar likumu palīdzību uzspiest šīs lietas, bet vairāk domāt par to, kas ir jāsakārto, lai patriotisms un valstspiederības apziņa veidotos pati par sevi.
Autore: BAIBA MIGLONE