Iepriekšējie novērojumi liecina, ka Latvijas valdību stabilitāte ir cieši saistīta ar to, cik bieži politiķi atkārto frāzes „valdība ir stabila", „valdības stabilitāti tas neietekmēs", „šī ir vienīgā iespējamā valdība" utt.
Pēdējo nedēļu notikumi politiķiem, žurnālistu klaušinātiem, atkal liek pār lūpām laist minētās frāzes, tāpēc, zinot to, cik stabilas ir bijušas iepriekšējās „stabilās" valdības, politiķu teiktais liek mums saausīties.
To, ka, lietojot Šekspīra teikto, „kaut kas ir sapuvis Dānijas karalistē", varējām just jau Valsts prezidenta vēlēšanu gaitā, kad valdība nespēja vienoties par vienu kandidātu. Tas sakāmais, ko neklātienē saviem kolēģiem raidīja koalīcijas partneri, nebija nodēvējams par vieglām mutiskām dunkām. Nenoliedzami, prezidenta vēlēšanās runātais un darītais parādīja, ka koalīcijas partneru starpā ir „sliktas asinis".
Ļoti iespējams, ka daudz kas tika noklusēts un paslaucīts zem paklāja Latvijas prezidentūras ES Padomē dēļ. Brīdī, kad Latvija pilda svarīgo pienākumu un ārvalstu politiķi, diplomāti, ierēdņi un žurnālisti straumēm šturmē Gaismas pili, neklātos uz āru nest savus iekšpolitiskos kašķus. Kad šāda blakusfona vairs nav – viss ir atļauts.
Koalīcijas rotaļas
Pirmais lielais notikums, kas, pateicoties Latvijas Reģionu apvienības deputāta Artusa Kaimiņa aktivitātēm, patiesi atgādināja iknedēļas šovu, bija Saeimas deputātu vēršanās pret Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) locekļiem, jo īpaši pret padomes vadītāju Aināru Dimantu. Kaut gan plašākai publikai varētu šķist, ka deputāta Kaimiņa sašutumam par to, kā tiek izlietots publiskais finansējums un kāda satura informācija nokļūst sabiedriskajos plašsaziņas līdzekļos, ir vien nesena vēsture, atraktīvā politiķa pirmsdeputāta gaitu sekotāji zinās, ka Artusam Kaimiņam „cemme" uz Latvijas Radio 5, kura satura iztirzāšanai viņš ir vērsis lielāko uzmanību, un tā radītājiem Latvijas Radio un pastarpināti arī NEPLP, ir jau vairāk nekā gadu. Šī ir tā reize, kad viena deputāta personiskā nepatika pret konkrētu mediju un cilvēkiem, kas to radījuši un vada, pateicoties atbalstam no komerciālajiem plašsaziņas līdzekļiem (kas ne bez savtīgas intereses cīnās par reklāmas aizliegumu sabiedriskajos medijos), ir ļāvusi plašāk izgaismot pārkāpumus, kas saistīti ar NEPLP un konkrētā radio darbu. Protams, visas ķildas varēja sākties un apsīkt uz Saeimas teātra „mazās skatuves" – Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, kur Kaimiņš un tie NEPLP locekļi, kuri uz komisijas sēdēm ieradās regulāri, apmainījās ar laipnībām, ja vien ne koalīcijas partiju frakciju vadība („Vienotības" un ZZS), kas nolēma atbalstīt Kaimiņa krustagājienu pret NEPLP, kas rezultējās padomes locekļa Aināra Dimanta atlaišanā.
Jāatzīst, ka nebiju vienīgais, kuru pārsteidza ašais pozīcijas partiju frakciju vadītāju Augusta Brigmaņa un vēl jo vairāk Solvitas Āboltiņas atbalsts opozicionāram Artusam Kaimiņam.
Par ZZS izbrīns mazāks, jo Augusts Brigmanis pats darbojas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, kā arī ZZS jau iepriekš šo NEPLP sastāvu uztvēra kā svešķermeni, tam par pamatojumu minot šķietami dīvainu, taču Latvijā ierastu argumentu – mēs viņus neiecēlām, viņi nav mūsu cilvēki. Tas, kas pārsteidza, bija Solvitas Āboltiņas un Kārļa Šadurska piesliešanās tiem, kuri prasīja pēc NEPLP locekļu galvām. Jo dīvaināks, pavirši raugoties, šis lēmums šķiet tādēļ, ka „Vienotības" deputāte Lolita Čigāne komisijas sēdē asi iebilda pret padomes locekļu atbrīvošanu. Taču, ja patur prātā, ka pašā „Vienotībā" ir pamatīga šķelšanās un uzskatu atšķirības starp dažādiem flangiem (redzamākais ir Lolita Čigāne un Ilze Viņķele pret Solvitu Āboltiņu un viņas komandu), šāda rīcība vairs tik daudz nepārsteidz un ļauj noprast, kurš varas flangs ir guvis pārsvaru partijā.
Nacionālā apvienība (NA) tikām jutās kā starp dzirnakmeņiem iespiesta, labi apzinoties, ka šī ir politiska spēle, no kuras kā uzvarētājai tai būs grūti iziet.
Bēgļi
Citā arī pagājušajā nedēļā aktualitāti guvušā jautājumā NA jau spēlēja lielāku lomu un arī izgaismoja valdībā esošās domstarpības. Runa ir par bēgļu jautājumu. Kā zināms, valdība pirmdien aiz slēgtām durvīm vienojās, ka Latvija brīvprātīgi uzņems 250 bēgļu divu gadu laikā. Arī šajā jautājumā sabloķējās „Vienotība" un ZZS. NA bija sava atsevišķa pozīcija, jau iepriekš iebilstot pret iespējamo bēgļu uzņemšanu. NA pozīcija – pēdējos gados Latvijā samazinājies pamatnācijas pārstāvju skaits un ir viens no augstākajiem pirmās paaudzes imigrantu skaitļiem Eiropā. „Vienotības" uzskats, ko atbalsta ZZS, – Latvijai būtu grūti paskaidrot neiesaistīšanos programmā, jo Lietuva ir gatava uzņemt 370, bet Igaunija – 200 bēgļu.
NA un arī vairākas opozīcijas partijas uzstāja, ka bēgļu uzņemšanas jautājumā bija nepieciešama plašāka diskusija ne tikai slēgtā valdības sēdes daļā, bet arī parlamentā un arī sabiedrībā. No pašreiz pieejamās informācijas nav skaidrs, cik izmaksās viena bēgļa uzturēšana, kur tie tiks izmitināti, vai tiem būs iespēja naturalizēties utt.
Uzskatu dažādība jau ir prasījusi arī pirmo upuri – premjere Laimdota Straujuma nepiekāpīgas attieksmes bēgļu uzņemšanas jautājumā dēļ no amata atbrīvoja savu parlamentāro sekretāru Rihardu Kolu (Nacionālā apvienība).
Alternatīva
Valdības koalīcija atgādina slikti funkcionējošas ģimenes modeli, kur katrs tās loceklis pārējos pacieš vien ar piespiešanos, demonstrē neīstu pieklājību (brīžiem pat ne to) un nemitīgi shēmo, kā vien kādam ieriebt. No malas raugoties, loģisks šķistu ieteikums darīt šai šarādei galu un veidot jaunu valdību. Nekā nebija! Matemātiski, protams, ir iespējamas dažādas kombinācijas, taču valdības kodolam „Vienotībai" un ZZS pēc NA atšūšanas būtu jāizvēlas starp diviem: aicināt „Saskaņu" vai abas mazākās partijas – „No sirds Latvijai" un LRA. Pirmā scenārija iespējamība vismaz šajā Saeimas sasaukumā ir tuva nullei, savukārt otrs nozīmētu to, ka partijām jārēķinās ar visai neprognozējamu deputātu kopumu, kas kādā būtiskā balsojumā var pēkšņi uzstāt uz savu „īpašo viedokli" un nobalsot ne tā, kā vajag. Tieši tādēļ valdības, kas eksistē vien uz papīra, publiskā fasāde un ģimeniskuma iespaids tiks saglabāts, kaut gan aiz slēgtām durvīm būs dzirdama bļaušana, trauku plēšana un kāds, visticamāk, tiks sūtīts uz savu istabu bez vakariņām.