Nupat Aizsardzības ministrija izsūtīja īsziņas, lai pārbaudītu Latvijas iedzīvotāju apziņošanu krīzes situācijās un konstatētu, ko nepieciešams pilnveidot. Viedokli, vai iedzīvotāju apziņošanā ir jāizmanto īsziņas vai jāmeklē cits risinājums, lūdzu izteikt Madonas novada domes kultūras un sporta jautājumu komitejas priekšsēdētāju Artūru Grandānu, Murmastienes un Varakļānu pagasta pārvalžu vadītāju Jāni Mozgu.
Ātrākais veids
– Manuprāt, īsziņu nosūtīšana ir visātrākais veids, kā apziņot iedzīvotājus krīzes situācijās. Internetā par to tagad gan notiek plašas diskusijas, viedokļi ir dažādi, bet manī šāds apziņošanas veids nekādas pretenzijas neizsauc, – atzīst Artūrs Grandāns. – Es jau iepriekš par to biju lasījis, zināju, ka šādas īsziņas tiks sūtītas un testa režīmā pārbaudīts, kā tas darbojas, vai SMS nonāk līdz mobilā telefona galalietotājam. Līdz ar to es nemaz neko īpaši vaļā vērt nemēģināju. Domāju, ka šāda saziņa nav slikta, jo tādā veidā ir iespējams operatīvi informēt iedzīvotājus, bet īstā krīzes situācijā jau izšķirošas ir minūtes. Protams, atklātie trūkumi ir jānovērš, apziņošanas sistēma ir jānoslīpē un cilvēki jāizglīto.
Visas iespējas
– Īsziņu saņēmu un gribēju arī ko vairāk palasīt, taču tas neizdevās. Varbūt bija ilgāk jāgaida, kamēr norādītā platforma atvērtos, bet, kā vēlāk atklājās, saistībā ar lielu apmeklētāju plūsmu tā kādu laiku nedarbojās. Manuprāt, īstas krīzes situācijā būtu jāizmanto visas apziņošanas iespējas – gan sirēnas, gan telefoni, gan TV, radio, lai informācija, kā rīkoties, sasniegtu visus iedzīvotājus, – uzskata Jānis Mozga. – Jāņem vērā, ka ne vienmēr ir pie rokas telefons, tāpat daļai, it sevišķi vecāka gadagājuma cilvēkiem, telefonā nav pieejams internets. Taču arī no īsziņu sūtīšanas nav jāatsakās, tikai, ņemot vērā pirmo pieredzi un konstatētās problēmas, ir jāveic uzlabojumi, lai krīzes situācijā tiešām norādīto platformu katrs varētu atvērt maksimāli ātri, pretējā gadījumā kavēšanās var dārgi maksāt.
Katrā ziņā par iedzīvotāju drošību būtu nopietni jādomā un jāpievērš daudz lielāka uzmanība. Iespējams, būtu jāmaina arī būvnormatīvi, lai, ceļot jaunas mājas, līdzīgi kā daudzās citās valstīs, obligāti katrā tiktu izbūvēta tāda kā patversme, kur X stundā patverties. Kādreiz jau tādas bija paredzētas, bet nu vecās godības arī vairs nav. Tāpat kādreiz regulāri notika mācības. Atceros, kā no stundām, izdzirdot sirēnu, devāmies uz patversmi, kā krustus līmējām uz logiem utt. Katrā ziņā tas, kā toreiz tika pārbaudīta visu sagatavotība, man no bērnības ir palicis spilgtā atmiņā.
16.09.2022.