Lai ierobežotu cilvēku atrašanos uz bīstama ledus, glābšanas dienesti rosina pašvaldībām dot tiesības noteikt aizliegumus staigāšanai pa aizsalušajām ūdenskrātuvēm brīdī, kad ledus kļūst bīstams. Viedokli, kā vērtē šādu priekšlikumu, lūdzu izteikt Mētrienas pagasta pārvaldes vadītāju Andri Dzenovski un Vestienas pagasta pārvaldes vadītāju Artūru Vīli-Bērziņu.
Brīdināt vajag
– Mētrienas pagastā tas nav tik aktuāli. Zemledus makšķernieki ir pieredzējuši un tomēr skatās, cik ledus ir drošs. Turklāt uz ezera ledus bīstamību droši vien ir vieglāk noteikt nekā Rīgas jūras līcī, kad marta beigās kļuvām aculiecinieki tam, kā jūrā tiek aiznesti un izglābti vairāk nekā 200 cilvēku. Vēlreiz pārliecinājāmies, ka R. Blaumaņa sižets novelē „Nāves ēnā" nebūt nav izdomāts, – uzsver Andris Dzenovskis. – Manuprāt, pie ūdenskrātuvēm brīdinājuma zīmes būtu jāizliek, jo tas apdraud ne tikai zemledus makšķerniekus, bet arī tos, kas pāri ezeram vai upei izvēlas īsāko ceļu. Lielākas tiesības būtu jādod pašiem glābšanas dienestiem, it sevišķi attiecībā uz makšķerēšanu jūrā, kur zemledus makšķernieki nemaz uz ledus biezumu neskatās. Un pat negrib kāpt helikopterā, ja neļauj ņemt līdzi makšķerēšanas piederumus, neraugoties uz to, ka pašu dzīvība ir briesmās.
Jāpārņem igauņu pieredze
– Vestienas pagastā, kur atrodas 22 ezeri, šīs lietas ir daudzmaz sakārtotas. Piemēram, pie mums darbojas Kāla ezera padome, kas apsaimnieko šo ezeru. Cik zinu, gan uz licencēm, gan arī to pārdošanas vietās ir aicinājumi pirms licences iegādes pārliecināties par ledus biezumu. Līdzīgi rīkojas arī citu ezeru apsaimniekotāji, – akcentē Artūrs Vīle-Bērziņš. – Es nedomāju, ka ledus biezuma noteikšana būtu jāuzliek par vēl vienu pienākumu pašvaldībām, ko, protams, varētu noteikt, bet pašvaldības jau nespēs pasargāt visus pārgalvīgos makšķerniekus, ja nu vienīgi tur, kur darbojas pašvaldības policija. Tam tomēr būtu jāatrodas speciālu ūdens dienestu un glābšanas dienestu redzeslokā. Arī gadījumā, kad jūrā uz ledus gabaliem tika aiznesti zemledus makšķernieki un viņu glābšana valstij izmaksāja ap 10 000 latu, nevajadzēja auklēties, bet gan šo summu sadalīt uz katru izglābto. Kad samaksātu 50 latu, nākamreiz padomātu, vai kāpt uz ledus. Vai arī – jāpārņem igauņu pieredze, kur, ja zemledus makšķernieks atrodas uz ledus lieguma periodā, viņam tiek uzlikts naudas sods. Tas, kā rāda igauņu pieredze, ir pat visefektīvāk.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA