Šonedēļ jaunais izglītības ministrs Rolands Broks paziņoja, ka neatbalsta sešus gadus vecu bērnu sūtīšanu skolā.
Pērnā gada rudenī valdība gan konceptuāli atbalstīja iecerētās Izglītības un zinātnes ministrijas reformas, ar kurām saskaņā bērnu pamatizglītības apguve nākamajā mācību gadā sāktos jau sešu gadu vecumā. Viedokli par šīs ieceres pamatotību un lietderību lūdzu izteikt Madonas novada pašvaldības izglītības nodaļas vadītāju Solvitu Seržāni un Ērgļu novada domes priekšsēdētāju Guntaru Velci.
Jāvienojas ilgtermiņā
– Vispirms pateikšu savas domas kā dēla mamma: šajā gadījumā esmu vienisprātis ar jauno izglītības ministru, jo, ja mēs pavērtējam mācību programmas vispārizglītojošajās skolās un salīdzinām tās ar alternatīvo izglītību, tad redzam, ka alternatīvās izglītības uzstādījumi ir vērsti uz to, lai bērniem tomēr neatņemtu bērnību un viņi to izjustu iespējami ilgāk, – atzīst Solvita Seržāne. – Savukārt kā speciālistei uz šo jautājumu atbildēt viennozīmīgi jau ir grūtāk. Jāņem vērā, ka uzstādījumi diemžēl ir ļoti mainīgi – vienubrīd šāda reforma tiek atbalstīta, bet pēc tam paziņo, ka tā nav vajadzīga. Manuprāt, par nostādnēm tomēr būtu jāvienojas ilgtermiņā. Tieši šāda pieeja, tas, ka bieži vien netiek turpinātas iepriekšējo ministru aizsāktās iestrādes, jau neapmierina visvairāk un izraisa neizpratni arī bērnu vecākos. Šajā mācību gadā daļā Latvijas skolu jau notiek šāds eksperiments, tiek īstenots pilotprojekts un notiek izpēte. Lai pārliecinātos par Izglītības ministrijas prasībām un standartiem, skolas gaitas uzsākot 6 vai 7 gadu vecumā, šajā projektā ir iesaistījies arī Praulienas bērnudārzs.
Ir daudz citu problēmu
– Tā, manuprāt, vienkārši ir tāda rotaļāšanās. Latvijā jau ir daudz citu, pie tam svarīgāku problēmu, kas būtu jārisina pirmām kārtām, nevis jāmokās ar to, kādā vecumā – no 6 vai 7 gadiem – uzsākt mācības 1. klasē. Es nesaprotu, kāpēc par šo jautājumu tā tiek lauzti šķēpi. Ir jādomā par izglītības kvalitātes un programmu uzlabošanu, izglītības modernizāciju un citām lietām. Novārtā ir atstāta arī profesionālā izglītība, kas plīst pa visām šuvēm, – uzskata Guntars Velcis. – Mums jau tā ir visīsākais mācību gads Eiropā. Nekur citur, kur esmu bijis, nav tik garas vasaras brīvdienas, un tad mēs vēl brīnāmies, ka pa trim vai diviem mēnešiem, 1. septembrī atnākot uz skolu, skolēni visu ir jau paspējuši aizmirst… Arī mācību diena mums ir tik gara, turklāt vēl jāmācās divpadsmit gadu. Kādreiz pietika ar 11 vai 10 klasēm, bet vai tāpēc skolu beidzēji bija sliktāki?
Autore: ŽEŅA KOZLOVA