Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis rosina par divām nedēļām pagarināt mācību gadu, lai ieviestu papildu jaunu obligāto sporta stundu. Viedokli par jauno ierosmi lūdzu izteikt Ļaudonas vidusskolas direktoru Gunti Lazdu un Madonas novada domes priekšsēdētāju Andreju Ceļapīteru.
Nāktu par labu
– Protams, trešās sporta stundas nedēļā ieviešanu atbalstu, zinot šodienas skolēnu vispārējās fiziskās sagatavotības līmeni un arī veselības rādītājus, – uzsver Guntis Lazda. – Tas noteikti nāktu par labu, uzlabotu arī mācību darbu un zinību apguvi tiem skolēniem, kuriem bieži vien pietrūkst sporta aktivitāšu, lai varētu pietiekami uzmanīgi, pietiekami koncentrēti sekot līdzi arī citu mācību priekšmetu stundās, bet vai tāpēc būtu jāpagarina mācību gads, tas ir atklāts jautājums. Par to vēl vajadzētu diskutēt.
Vispirms jāizvērtē noslogojums
– Izglītības un zinātnes ministra jaunā iniciatīva raisa dalītas izjūtas. Manuprāt, būtu jāsāk ar esošā mācību satura un izglītības programmu izvērtējumu. Vai tiešām viss, kas pa šiem gadiem izveidots un uzaudzēts, ir tik akūti nepieciešams un vai tiešām nevar ieviest kādas izmaiņas? Mana izjūta – droši vien to var izdarīt, tikai visām ieinteresētajām pusēm ir jāsanāk kopā un par tām jāvienojas, domājot, kā izglītības procesu visefektīvāk organizēt tieši skolēniem. Bet, ja nu tomēr mācību stundu skaitu nevar samazināt, tad droši vien cita risinājuma, kā pagarināt mācību gadu, arī nebūs, – uzskata Andrejs Ceļapīters.
– Latvija ir starp tām Eiropas valstīm, kas mācību gadu 1. septembrī iesāk viena no pēdējām, bet pabeidz viena no pirmajām. Taču vispirms, kā jau minēju, ir jāsāk ar esošā noslogojuma bezkaislīgu un objektīvu izvērtēšanu ar mērķi bērniem dot iespējami kvalitatīvākas dzīvē pielietojamas prasmes un zināšanas. Tas, ka skolā sporta stundām vajadzētu būt vismaz trīs reizes nedēļā, ir apsveicami. Bērniem ir nepieciešamas fiziskās aktivitātes, viņiem vairāk ir jākustas. Laikmets jau dara savu. Atceros, kad mēs mācījāmies skolā, dažkārt skolotāji mums dienasgrāmatās rakstīja piezīmes par to, ka, aizrāvušies ar futbola spēli starpbrīdī, kavējām stundu sākumu. Direktors pat bija spiests nākt uz futbola laukumu, lai mūs aizdzītu uz stundu, bet tagad situācija ir pretēja. Lielai daļai vecāku daudz laika prasa, lai pierunātu bērnus doties svaigā gaisā un iesaistītos fiziskās nodarbībās. To, protams, nevar teikt par visiem, bet diemžēl tāda tendence mūsdienās ir izveidojusies.