Otrdien, 22. jūlijā, valdība atbalstīja Zemkopības ministrijas ierosinājumu ārkārtas situāciju Latvijā izsludināt teju visā austrumu un ziemeļu pierobežā – pēc tam, kad ar Āfrikas cūku mēri inficēta mežacūka tika atrasta arī Valkas novada Ērģemes pagastā un kļuva skaidrs, ka šīs bīstamās slimības izplatība nav apturēta. Viedokli par profilaktisko pasākumu nepieciešamību arī šīs sērgas neskartajās teritorijās, to aktualitāti lūdzu izteikt Sarkaņu pagasta pārvaldes vadītāju Andri Simtnieku un Vestienas pagasta pārvaldes vadītāju Artūru Vīli-Bērziņu.
Nevar būt par daudz
– Piesardzības pasākumu jau nekad nevar būt par daudz, tāpēc profilaktiskie pasākumi, kam tas ir aktuāli, būtu jāveic jau tagad, negaidot, kamēr bīstamā slimība vēl vairāk izplatās, – uzskata Andris Simtnieks. – Cits jautājums, cik tas maksā, bet droši vien tāpat tas būs lētāk un arī vieglāk izdarāms, nekā tad, kad slimība jau tiks ievazāta. Tad dzīvnieki būs jānokauj, jāsadedzina, un lielā mērā tas būs gan papildu darbs, gan izdevumi. Tad jau labāk tagad, ieejot cūku kūtī, kājas noslaucīt skaidu piesūcinātā paklājā, mainīt darba apģērbu, apavus utt., arī svešiniekiem cūku fermās nav, ko meklēt.
Lauku sētās mājas cūciņu gan paliek aizvien mazāk, tās lielākā skaitā tur tikai daži zemnieki. Pārsvarā kūtiņās laukos, kā saka, vairs tikai vistas, pīles un zosis ir palikušas, un, protams, vēl ir arī zirgi.
Atkarīgs no medniekiem
– Piesardzības pasākumi, lai šī bīstamā slimībā vēl vairāk neizplatītos, lielākoties ir atkarīgi no medniekiem. Ja mednieki seko mežacūku skaitam un nepieļauj to nepamatotu palielināšanos, tad viss ir kārtībā, bet, ja mednieku kolektīvi kultivē šīs populācijas attīstību, kā tas, piemēram, ir Jumurdā, tad sekas ir grūti paredzamas, – uzskata Artūrs Vīle-Bērziņš. – Arī pašvaldības šo procesu nevar ietekmēt. Mums ir izveidota komisija, bet mēs varam tikai apsekot postījumus, mūsu spēkos nav piespiest kādu mežacūkas medīt vai piespiest tās audzēt. Tā kā mums nav intensīvas lauksaimniecības, mežacūku populācija mūspusē ir ļoti liela, var pat teikt, ka situācija mūspusē ir traģiska, jo mežacūku gan Vestienā, gan Jumurdā patiešām ir ļoti daudz. Savukārt mājas cūku iedzīvotājiem ir maz, vienīgi pašu patēriņam pa kādam ruksītim vēl tiek turēts kūtiņā. Visticamāk, kad jutīs, ka slimība var skart jaunas teritorijas, ar tām gan jau ātri spēs tikt galā – kā saka, muciņā iekšā un sāli virsū… Ja Āfrikas cūku mēris nonāks līdz mums (pilnīgi iespējams, ka agri vai vēlu tas notiks), visvairāk tas skars mežacūku populāciju.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA