Vakar Saeima nodeva otrreizējai caurlūkošanai Valsts prezidenta atgriezto likumu par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu. Likuma grozījumi, paredz atteikties no Centrālās vēlēšanu komisijas parakstu vākšanas posma un uzliek par pienākumu iniciatīvas autoriem pašiem savākt desmitās daļas vēlētāju jeb apmēram 150 tūkstošus parakstu. Vērtēt likuma grozījumus aicinājām Bērzaunes pagasta pārvaldes vadītāju Ivaru Miķelsonu un Vestienas pagasta pārvaldes vadītāju Artūru Vīli-Bērziņu
Ja būs atbalsts – savāks
– Ja kāda sabiedrības daļa vēlas izteikt savu viedokli, tad tai arī ir jāorganizējas, nevis katrai iniciatīvai valstij jātērē pa miljonam latu. Tas ir ļoti loģisks solis. Ja jautājums tiešām būs nopietns un sabiedrība ar to būs neapmierināta, tad arī nepieciešamos desmitās daļas no vēlētājiem parakstus nebūs grūti savākt. Šobrīd piedāvātā likuma grozījumu redakcija, manuprāt, nav iedzīvotāju tiesību ierobežojums un aizskārums, – savu viedokli referendumu likuma jautājumā pauž Ivars Miķelsons. – Nopietns darba lauks ir arī Satversmes tiesai, kam jāizšķir, kurus no jautājumiem, pamatojoties uz valsts pamatlikumu – Satversmi, var risināt tautas nobalsošanā un kurus ne. Manuprāt, referendumi jārīko vien par ļoti būtiskiem jautājumiem, un brīžos, kad tādi aktualizējas, pašiem iedzīvotājiem jākļūst aktīvākiem, jo parasti runājam pa stūriem, bet, kad ir konkrēts piedāvājums iet, piemēram, pie Saeimas un izteikt savu viedokli, tad nācēju nav.
Jābūt izņēmumiem
– Piekrītu tam, ka esošais likums ir jāgroza, jo nav normāli, ja pietiek ar 10 000 parakstiem, lai ierosinātu tautas nobalsošanu. No otras puses, desmitās daļas no vēlētājiem jeb aptuveni 150 000 parakstu savākšana, pie tam par saviem līdzekļiem, ir diezgan drastisks solis. Šajā jautājumā ir jārod saprātīgs kompromiss, – norāda Artūrs Vīle-Bērziņš. – Grozījumi radās pēc iepriekšējā referenduma par divvalodību, tādēļ ir stingri jāizvērtē to jautājumu loks, par kuriem Latvijā var rīkot tautas nobalsošanu. Manuprāt, ar nacionālo identitāti saistītajiem jautājumiem nevajadzētu būt to skaitā. Man grūti iedomāties, ka līdzīgi referendumi varētu notikt Lielbritānijā, Vācijā, Francijā un daudzās citās valstīs. Redzam, cik šobrīd nokaitēta situācija par divvalodības jautājumu ir Ukrainā.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS