Nedēļas sākumā veselības ministrs Ivars Eglītis izteica aicinājumu izvērtēt priekšlikumu legalizēt neoficiālos maksājumus ārstiem, lai novērstu nelegālo līdzekļu apriti veselības aprūpē. Nedēļas gaitā gan ministra domas mainījās – viņš bija nonācis pie secinājuma, ka ar laiku, paaugstinot mediķiem darba samaksu, „pacientu pateicības" nomirs savā nāvē…
Kā vērtējat iespējamo „aplokšņu algu" legalizāciju, vakar vaicāju Ļaudonas un Ērgļu novada pašvaldību vadītājiem Līgai Calmānei un Guntaram Velcim.
Jānosaka oficiāla maksa
– Manuprāt, „aplokšņu algu" legalizēšana nav tik vienkāršs jautājums. To noteikti neatrisinās, piedāvājot cilvēkiem iespēju legāli kasē maksāt papildu maksas. Pēc manām domām, tas ļoti negatīvi atsauktos uz medicīnas darbinieku reputāciju, pie tam man šķiet, ka arī paši cilvēki ne vienmēr grib atklāti rādīt, ka viņi kaut ko maksā ārpus noteiktajiem maksājumiem. Un vai nav arī tā, ka dakteri no savas puses nevēlas īpaši reklamēt, cik viņi prasa un cik viņi papildus saņem „aploksnēs"? Manuprāt, šim ierosinājumam nebūs atsaucības, – spriež Līga Calmāne un pauž neizpratni, vai tad mūsu valstī nevar sakārtot medicīnas sistēmu tā, ka cilvēks, piesakot vizīti pie ārsta, zina, cik viņam oficiāli tas maksās, savukārt ārsts saņem algu tik, cik viņš ir nopelnījis, un nekādas papildu maksas no iedzīvotājiem „pa kreisi" vai „pa labi", tā zagšus, nebūtu jāsaņem. – Tas būtu pareizākais risinājums. Šobrīd liekas, ka šo problēmu atkal grib novelt uz iedzīvotāju pleciem, bet tas nav tālredzīgs lēmums un, manuprāt, ir galīgi aplams.
Nepareizs uzstādījums
– Manuprāt, uzstādījums legalizēt „aplokšņu naudu" pats par sevi ir nepareizs. Valstī jābūt vienotai sistēmai. „Aploksnes" ir mantojums vēl no iepriekšējās iekārtas. Man nesen gadījās būt Zviedrijā, un es biju liecinieks, kā tur rīkojas slimības gadījumā – cilvēks samaksā kasē noteikto maksājumu, pēc tam dodas pie ārsta. Viss kārtībā, nekādu papildu maksājumu vai neziņas un zīlēšanas, cik tad īsti jāmaksā par pakalpojumu. Bet maksājums, protams, ir nesalīdzināmi augstāks nekā pie mums, reizes desmit vismaz, – redzētajā dalās Guntars Velcis. – Arī pie mums būtu jārīkojas tāpat. Tas, kā pēc tam šī nauda tiek sadalīta, vairs nav pacienta darīšana. Manuprāt, cilvēkiem vienkārši ir jāmaina domāšana, nevis jādzīvo situācijā, kad visu laiku jūties kādam parādā. Nevar būt tā, kā man stāstīja, kā padomju laikā esot bijis kādā iestādē, ka algu saņem par to vien, ka cilvēks atnācis uz darbu, bet, ja vēl kaut kas tiek padarīts, tad tiek saņemta piemaksa…
Autore: BAIBA MIGLONE