Šajās dienās visu pasauli pāršalca sēru vēsts – 30. augusta vakarā pēc smagas un ilgstošas slimības 91 gada vecumā mūžībā aizgājis Mihails Gorbačovs – pirmais un vienīgais Padomju Savienības prezidents, „perestroikas" jeb tā sauktās pārbūves tēvs; cilvēks, kurš mainīja vēstures gaitu, paverot ceļu arī Baltijas valstu brīvībai.
Tiesa, viņš pats personīgi gan neatbalstīja mūsu valstu neatkarību un 1991. gada janvārī pat pieļāva asinsizliešanu Viļņā un Rīgā. Viedokli, kā vērtē M. Gorbačova lomu vēsturiskajos notikumos, lūdzu izteikt Madonas novada domes deputātu Andri Dombrovski un Madonas novada domes priekšsēdētāju Agri Lungeviču.
Jābūt pateicīgiem
– Principā mums visiem, es domāju, jābūt pateicīgiem par to, ka viņš uzsāka to procesu, kā rezultātā PSRS sabruka un mēs ieguvām brīvību, valstisko neatkarību. Tas bija viņa lielākais darbs, un ar to Gorbačovs arī ir iegājis vēsturē kā cilvēks, kurš sekmēja aukstā kara beigas, dzelzs aizkara krišanu un pārmaiņas visā Austrumeiropā, – uzskata Andris Dombrovskis. – Diemžēl 1991. gada janvārī neiztika arī bez asinsizliešanas, bet sekas varēja būt vēl daudz traģiskākas, ja, teiksim, visā Padomju Savienībā būtu sācies pilsoņu karš. Katrā ziņā Gorbačova devumā vairāk ir pozitīvā nekā negatīvā.
Izšķiroša loma
– Kopumā Gorbačova loma PSRS sabrukumā, kas notika pietiekami nevardarbīgā veidā, salīdzinot to ar citu impēriju krišanu, bija izšķiroša. Impēriju vēsturē tā nenotiek bieži. Viņa devums Baltijas valstu neatkarības atgūšanā, manuprāt, ir ļoti nozīmīgs, – atzīst Agris Lungevičs. – Man personīgi šķiet, ka, lai arī Gorbačovs bija lielas impērijas vadītājs, viņa pienesums ir vērtējams pozitīvi, ņemot vērā, kādos apstākļos viņam bija jādarbojas. Gorbačova „perestroikas", iesākto reformu mērķis, protams, nebija izraisīt Padomju Savienības sabrukumu, bet gan demokratizēt tā laika sabiedrību un samazināt tās pretestību PSRS sastāvā ietilpstošo republiku neatkarības centieniem. Visticamāk, pie cita vadītāja Baltijas valstu brīvības ceļš varēja izvērsties nesalīdzināmi vardarbīgāks, ar absolūti citu pieeju un lielu militāru spēku piesaisti. Tā ir netipiska situācija, kad mūsu valsts neatkarība lielā mērā tika nobruģēta ar dziesmoto revolūciju, vienojoties „Baltijas ceļā". Tas ir vienkārši apbrīnojami, ka viņam tolaik vispār izdevās iedzīvināt tik demokrātisku pieeju un atklātību jeb „glasnostj", pieļaut Vācijas apvienošanu, Berlīnes mūra krišanu un citas neatgriezeniskas pārmaiņas.
2.09.2022.