Jau informējām, ka šonedēļ interneta portāls „Delfi" ir sarēķinājis, ka nedēļas beigās Ministru prezidents Valdis Dombrovskis valdības vadītāja krēslā būs pārspējis Ivaru Godmani, kas, saskaitot visas premjerēšanas reizes, tajā ir atradies 1632 dienas, –
V. Dombrovskis šajā amatā ir tikai par 2 dienām mazāk, bet viņa laiks vēl turpinās. Kā vērtējat šo zināmā mērā fenomenu Latvijas jaunākajā vēsturē, un kādi tam, jūsuprāt, ir plusi un mīnusi, vakar vaicāju Ļaudonas pagasta pārvaldes vadītājai Ilzei Dreimanei un Ošupes pagasta pārvaldes vadītājam Aigaram Šķēlam.
Zināma demokrātijas pazīme
– Tā, no vienas puses, varētu būt tāda zināma demokrātijas brieduma pazīme, jo līdz tam, kā atceramies, valdības mainījās viena pēc otras – tik tikko iestrādājušos premjeru nomainīja nākamais, – vērtē Ilze Dreimane. – Tas nozīmē arī to, ka visu šo laika posmu tiek ievērots viena cilvēka vadības stils, kas tiek akceptēts, un realizētas viņa kā valdības vadītāja idejas un pieeja lietām. Ir, protams, arī savi mīnusi. Ja neiedziļinās un neanalizē atsevišķās jomās un virzienos, bet runā vispārīgi, tad nenoliedzami kaut kas ieiet arī pārāk lielā rutīnā, kas zināmā mērā arī vairs nav tik veselīgi. Dažādi jau var vērtēt, kā smagais krīzes posms ir aizvadīts viņa vadībā. Ekonomiskie rādītāji it kā liecina, ka esam krīzi pārvarējuši, savukārt lielākā daļa cilvēku apgalvo, ka viņi tomēr krīzes beigas vēl neizjūt un situācija nav neko uzlabojusies. Tas ir ļoti individuāli katram, līdz ar to katram ir savs premjera darbības vērtējums. Ne vienmēr varbūt ir pieņemams premjera komunikācijas stils, nav panākta valdības vienotība – bieži jūtamas iekšējās nesaskaņas starp koalīcijas partneriem.
Kopumā vērtēju pozitīvi
– Neesmu es lielās politikas īpašs analītiķis, bet kopumā Valda Dombrovska darbību vērtēju pozitīvi, – atzīst Aigars Šķēls. – Ja jau pa šiem gadiem visu zinošie žurnālisti nekādus „skeletus" viņa skapī nav atraduši, tad, iespējams, tur arī nav ko atrast, un tas nozīmē, ka cilvēks strādā savā amatā pēc labākās sirdsapziņas, nedomājot par sava paša labumu un savām interesēm. Nav jau nemaz tik viegli sabalansēt visas jomas, neļaujoties dažādām ietekmēm, kuru politiskajā arēnā ir pietiekami. Viņam tomēr ir izdevies šo vidusceļu vairāk vai mazāk noturēt. To, cik veiksmīgs ir bijis valsts attīstības ceļš, varēsim vērtēt tikai pēc kāda laika, bet tas, ka situācija ir stabilizējusies un neesam vairs tajā dziļajā bedrē, nenoliedzami ir arī premjera nopelns. Pie mīnusiem varētu minēt to, ka, ilgi esot vienā amatā (un tas ir jebkurā jomā), iestājas zināma rutīna un skatījums uz lietām var kļūt ne tik caurspīdīgs, jo daudz kas pa šiem gadiem jau liekas pats par sevi saprotams.
Autore: BAIBA MIGLONE