Latvijas hokeja izlase pēc otrdien piedzīvotā sāpīgā zaudējuma spēlē pret Austriju šāgada pasaules čempionātā bija palikusi vienīgā komanda, kas vēl nebija ieguvusi nevienu punktu. Viedokli, kā vērtē Latvijas hokejistu līdzšinējo spēli un iespēju saglabāt vietu pasaules hokeja čempionāta elites grupā, lūdzu izteikt Ošupes pagasta pārvaldes vadītāju Aigaru Šķēlu un Lubānas novada domes priekšsēdētāju Tāli Salenieku.
Auksta šalts
– Šoreiz ar nopūtu jāsecina, ka pagaidām rezultāts nav tāds, kādu mēs gribētu. Ja vēl pirmie divi zaudējumi varbūt arī ir likumsakarīgi, trešajā spēlē gan vajadzēja uzvarēt. Krievijas izlase ir spēcīgāka, tomēr arī tai mēs nebijām pelnījuši zaudēt ar tādu rezultātu, – uzskata Aigars Šķēls. – Kas attiecas uz spēli ar Austriju, tā bija auksta šalts gan spēlētājiem, gan visiem hokeja līdzjutējiem, it īpaši, ja ņem vērā, ka pirmās desmit minūtes viesa cerības par citu rezultātu. Taču hokejā, tāpat kā citos sporta veidos, ja neiesiti tu, iesit tev. Austrieši četrreiz devās uzbrukumā, iemeta divus vārtus, un pēc tam jau izskatījās, ka mūsu hokejistiem viss entuziasms ir noplacis. Šis čempionāts gan ir pilns pārsteigumu. Lielākais no tiem, manuprāt, ir Šveices izlases sniegums, kura spēj apspēlēt visus pēc kārtas, tāpat izaugsme vērojama Vācijas izlasē. Jācer, ka arī mūsējie saņemsies un neizkritīs no pasaules hokeja čempionāta elites grupas. Jāmēģina iemest vairāk vārtu, nevar uzvarēt, negūstot vārtus.
Cerība vēl ir
– Šoreiz ir grūti kaut ko komentēt, bet, spriežot pēc tā, ka izlasē traumu un citu iemeslu dēļ nav sapulcināti visi labākie hokejisti, visai nereāli bija prognozēt ko īpaši labāku. Galu galā komanda ir diezgan jauna, turklāt Latvijas hokejā vispār ir diezgan ierobežota spēlētāju atlase, līdz ar to piedzīvotie zaudējumi mani pat īsti nepārsteidz. Ja komanda būtu tādā sastāvā, kā olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā, tad rezultāti varbūt būtu labāki, – spriež Tālis Salenieks. – Arī valsts izlases trenerim vienā mēnesī ir grūti sapulcināt visus labākos, izveidot savu spēles rokrakstu, kas komandai tomēr veidojas ar gadiem. Taču visādi vēl var būt. Puiši spēlē pret Austriju ļoti centās, bet kaut kā neveicās. Arī vārtsargs E. Masaļskis pēc pārciestās operācijas nav labākajā formā. Vismaz daži metieni izskatījās tverami. Ja tos būtu izdevies atvairīt, varbūt spēle būtu pagriezusies citādāk. Cīņasspara trūkumu mūsējiem nevar pārmest – ar to viss ir kārtībā, bet meistarības nedaudz pietrūkst. Taču cerēsim uz to labāko, nekas cits jau mums neatliek. Kamēr nav notikušas visas spēles, tikmēr ir arī cerība.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA