Izglītības un zinātnes ministrija ir publiskojusi izstrādāto kārtību, kas nosaka minimālo skolēnu skaitu 10. klases atvēršanai, tai skaitā novadu izglītības iestādēs ne mazāk par 12 skolēniem (sākot ar 2017. gada 1. septembri, ne mazāk kā 14 skolēnu). Viedokli par iecerētajām izmaiņām lūdzu izteikt Ļaudonas pagasta pārvaldes vadītāju Ilzi Dreimani un Ērgļu novada domes priekšsēdētāju Guntaru Velci.
Raisa emocijas
– Par šo jautājumu viedoklis man ir ļoti personisks, tā kā mūsu, Ļaudonas, pagastā ir vidusskola, par kuras pastāvēšanu nākotnē arī tiek lauzti šķēpi, līdz ar to tas vienmēr raisa dziļas emocijas. Man šķiet, ka minimālā skolēnu skaita noteikšana 10. klasē nav tas primārais, kas spētu sakārtot izglītības sistēmu un paaugstinātu izglītības kvalitāti Latvijā, – uzskata Ilze Dreimane. – Brīžiem šķiet, ka kārtējais paziņojums ir tikai tāda spēlēšanās ar šo jūtīgo jautājumu, lai novērstu uzmanību no citām aktuālām problēmām. Skaidrs, ka sabiedrība ikreiz, kad tiek runāts par skolu iespējamo slēgšanu, ļoti uzkurinās. Katrā ziņā es esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka skolēnu skaits klasē nav izglītības kvalitātes rādītājs un ceļš, kā šo sistēmu sakārtot. Ir daudz citu primāro lietu, kas būtu jāizdara vispirms, bet ne jau kaut kādas mehāniskas robežas noteikšana atrisinās situāciju izglītības jomā. Situācija katrā vietā, kur ir šī mazā vidusskola, būtu jāizvērtē atsevišķi. Pat ja tajā mācās tikai minimālais skaits – 12, vai viņi nav vērtība un neko nenozīmē? Turklāt jāņem vērā, ka ne jau visi bērni, ja vidusskolas laukos tiks slēgtas, turpinās mācības pilsētās. Ne jau visi pēc 9. klases beigšanas būs gatavi doties prom no mājām, lai, piemēram, apgūtu profesiju kādā profesionālajā vidusskolā.
Jārīkojas drosmīgāk
– Izglītības ministrijas iecerētā kārtība attiecībā uz minimālā skaita noteikšanu 10. klasē mūsu, Ērgļu, vidusskolas pastāvēšanu neapdraud. Mūsu skolā mācās pietiekami daudz bērnu, un mēs par to, protams, esam priecīgi un lepni. Kaut kādām izmaiņām ir jābūt. Mēs nevaram izlikties neredzam, kas notiek mums apkārt. Skolēnu skaits ir samazinājies gandrīz uz pusi, bet skolotāju skaits ir palicis tāds pats. Ir jāsaprot, ka dzīve iet savu ceļu, kaut kas ir jāmaina un, iestājoties par nākotni jau šodien, varbūt būtu jārīkojas drosmīgāk, – savukārt akcentē Guntars Velcis. – Bet tās ir tikai manas filozofiskās pārdomas. Taču katrā solī ir sava loģika, arī IZM iecerētajai jaunajai kārtībai. Lai palasām datus, cik maz skolēnu atsevišķās skolās ir kārtojuši eksāmenus – viens, divi, trīs… Vajag tomēr domāt ne tikai par skolu saglabāšanu visiem iespējamajiem līdzekļiem, bet arī par to, ko bērns iegūst, ja klasē viņš mācās viens. Pārmaiņas ir nobriedušas un jau labi sen.