Vakar par jauno izglītības ministru Saeima apstiprināja Vjačeslavu Dombrovski. Viedokli, vai jaunajam ministram būtu jāturpina R. Ķīļa iesāktās reformas, kurš, atstājot amatu, nav mainījis savu pārliecību un pat izteicies, ka „par vajadzīgām izglītības un zinātnes jomas izmaiņām jāiekarst un jādzīvo līdzi, un par tām ir vērts pat „nolikt karoti"", lūdzu izteikt Madonas novada pašvaldības izglītības nodaļas vadītāju Solvitu Seržāni un Aronas pagasta pārvaldes vadītāju Andreju Piekalnu.
Iesāktais jāturpina
– Jautājums par izglītības reformām jau ir gandrīz tikpat sens kā pasaule. Katrā ziņā tas ir bijis aktuāli visu šo laiku, kopš strādāju izglītības jomā. Tās notiek ik pa brīdim, gandrīz nav tāda mācību gada, kad netiktu kaut kas mainīts. R. Ķīlis sevi pieteica kā reformatoru, mēģināja reformas uzsākt plašākā mērogā, bet viens jau ir tās pieteikt, pavisam cits – īstenot. Šobrīd nekas tā īsti līdz galam nav novests, kopumā viss ir tikai pusdarīts – atzīst Solvita Seržāne. – Izvirzot izglītības ministra amatam V. Dombrovska kandidatūru, tika ievērota partijas pēctecība, tādējādi Reformu partija zināmā mērā uzņemas atbildību arī par iepriekšējā ministra iesākto. Turklāt V. Dombrovskis ir sekojis līdzi izglītības darba lauciņā notiekošajam un piedalījies diskusijās par iecerētajām izglītības reformām. Mans vēlējums – lai jaunais ministrs turpina R. Ķīļa iesākto, vienīgi izmantojot citu komunikācijas veidu, tādu, kas rosinātu uz sadarbību.
Jābūt prakses vietām
– Reformas izglītības sistēmā ir jāturpina, citādi nekas nekad nemainīsies. Tās „koridoru sarunas" ir jābeidz, bet visām iesaistītajām pusēm ir jāsēžas pie viena galda un jādiskutē. Daudz lielāks uzsvars ir jāliek uz profesionālo izglītību, vienubrīd tā vispār bija pazudusi no redzesloka. Tad jau nav ko gaidīt, kad pie mums kāds strādās, – uzsver Andrejs Piekalns. – Kas govis slauc – nav, kas ar traktoru brauc – nav, kas būvē – nav, un šo uzskaitījumu varētu turpināt. Arī vadītājiem, kuriem ir izglītība, tāpat augstskolu beigušajiem inženieriem nav īstas prakses un pieredzes. Bet tādām prakses vietām, kur šo pieredzi varētu apgūt, vajadzētu būt. Agrāk, pirms kļuva par būvdarbu vadītāju vai tika iecelts kādā augstākā amatā, vispirms vajadzēja mērīt, rakt, izprast darbu praktisko pusi. Ar sazīmētām shēmām datoros vien ir krietni par maz. Lai, teiksim, novada viena tilta celtniecību! Kā, piemēram, tagad mūsu pagastā Bīrānos sabrucis tilts, bet izrādās, ka visā novadā nav sertificēta speciālista, kurš varētu uztaisīt tāmi. Šāda speciālista meklējumos jābrauc uz Rīgu.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA