Šodien, 30. oktobrī, Latvijas Pašvaldību savienības mītnē norisināsies Novadu apvienības paplašinātā valdes sēde, lai diskutētu par VARAM piedāvāto administratīvi teritoriālās reformas turpinājumu. Pirms nedēļas Priekuļos Novadu dienā pašvaldību pārstāvji aicināja pārtraukt nelietderīgu diskusiju par kārtējo apvienošanu, pirms nav izvērtēti iepriekš veikto pasākumu rezultāti. Viedokli par Novadu dienā pausto pašvaldību pārstāvju nostāju lūdzu izteikt Vestienas pagasta pārvaldes vadītāju Artūru Vīli-Bērziņu un Mētrienas pagasta pārvaldes vadītāju Andri Dzenovski.
Diez vai skars
– Es domāju, ka Madonas novadu tas diez vai skars. Arī Vestienā diez vai iecerētā administratīvi teritoriālā reforma nesīs kādas izmaiņas, droši vien tāpat paliksim Madonas novadā. Šaubos, vai to kā vienu no lielākajiem novadiem valstī pievienos kādam citam, – uzsver Artūrs Vīle-Bērziņš. – Mums gandrīz ir līdzīgi kā Gulbenē, kur novads izveidojās uz bijušā rajona teritorijas bāzes. Par to varbūt ir jāuztraucas Cesvainei, Lubānai, Ērgļiem, tāpat Varakļānu novads var domāt, kāds variants viņiem ir izdevīgāks. Turklāt nav jau zināms, kāda situācija būs 2021. gadā, kad iecerēts veikt jauno reformu. Jācer, lai Eiropā un pasaulē vispār nenotiktu kādas krasas pārmaiņas.
Jāizlemj novadiem pašiem
– Domājot par jau īstenoto administratīvi teritoriālo reformu, tā vien gribētos uz diskusiju uzaicināt bijušo ministru Edgaru Zalānu, kas toreiz tik ļoti centās visus pārliecināt par tās nepieciešamību un lietderību. Lai nu tagad paanalizē, cik tā valstij ir izmaksājusi un kāds no tās labums, cik „burkānu naudas" pašvaldībām tika samaksāts, lai tās tikai piekristu brīvprātīgi apvienoties, – akcentē Andris Dzenovskis. – Bet jau toreiz jaunie novadi varēja aptvert bijušo rajonu teritorijas, un tad nebūtu tagad jādomā par 29 sadarbības centru veidošanu. Vismaz kāds gads pagāja, kamēr jaunizveidotie novadi 2009. gadā pielāgojās jaunajai situācijai. Domes sēdes, tāpat pagastu pārvalžu vadītāju sanāksmes pirmajā gadā galvenokārt bija veltītas tam, lai sakārtotu dokumentāciju, pieņemtu jaunus nolikumus, saistošos noteikumus un citus normatīvos aktus. Katrā ziņā es esmu par to, lai tiktu saglabāta novadu brīvprātīgas apvienošanās iespēja, bet apvienoties gan nevienu nevajadzētu piespiest ar varu. Ja, piemēram, Cesvaines, Lubānas, Ērgļu vai Varakļānu novads ir dzīvotspējīgs, lai tie pastāv arī turpmāk, bet, ja tas vairs nav iespējams, tad lēmums, kā rīkoties tālāk, viņiem ir jāpieņem pašiem, nevis viņu vietā jālemj kādam „no augšas".