Diskusijas par dabas resursu nodokļa piemērošanu drukātajiem reklāmas materiāliem turpinās. Galvenais iecerētā nodokļa objekts ir neadresētie pasta sūtījumi, kurus iedzīvotāji saņem savās pastkastītēs. Viedokli, vai vajadzētu to ieviest šādai poligrāfijas produkcijai, tai skaitā arī partiju pirmsvēlēšanu avīzēm, lūdzu izteikt Cesvaines novada domes priekšsēdētāju Vilni Špatu un Sarkaņu pagasta pārvaldes vadītāju Andri Simtnieku.
Runga ar diviem galiem
– Pie mums, Cesvainē, tas nav tik izteikti kā, piemēram, Madonā, kur šo reklāmas izdevumu, cik zinu, ir patiešām ļoti daudz, jo gandrīz katru dienu pastkastītēs kaut kas tiek ielikts. Saņemtos reklāmas materiālus es parasti izšķirstu un izmetu papīriem domātajā konteinerā, – uzsver Vilnis Špats. – Es šaubos, vai pēc dabas resursu nodokļa ieviešanas būtiski samazināsies pastkastītēs ievietoto reklāmu skaits. Drīzāk to izdevēji papildu izdevumus uzliks preču cenai, un tie tāpat būs jāsedz iedzīvotājiem, tādēļ jau uzņēmējs nabagāks nepaliks. Katrā ziņā tā ir runga ar diviem galiem, jo šie poligrāfijas izdevumi satur arī iedzīvotājiem noderīgu informāciju – kur citur lai viņi uzzina par ievērojamām preču cenu atlaidēm? Arī partiju priekšvēlēšanu avīzes vēlētājiem dod iespēju iepazīties ar deputātu kandidātiem, programmatiskajām nostādnēm. Šīs problēmas labāks risinājums drīzāk būtu, ja iedzīvotāji, kuri nevēlas saņemt neadresētus sūtījumus, to paši norādītu uz pastkastītēm.
Ir par daudz
– Reklāmas izdevumu pastkastītēs ir par daudz, tā ir izšķērdība, par ko mēs maksājam visi, iegādājoties pārtikas produktus, – līdzīgu viedokli pauž arī Andris Simtnieks. – Mana attieksme pret to gan ir divējāda. Es pieņemu, ka tie, kam nav interneta, ir ieinteresēti tos saņemt, jo zināmā mērā tie lieti noder: iedzīvotāji uzzina, kad labāk doties uz bodi, lai iegādātos pirkumus par izdevīgām cenām. Savukārt tie, kam ir internets, to tikpat labi var uzzināt tur. Katrā ziņā visvairāk žēl ir patērēto resursu, kas tiek izmesti vējā, jo vismaz daļai reklāmu krāsu drukā tiek izmantots ļoti kvalitatīvs papīrs, bet iedzīvotāji to izmet atkritumos. Ja bērnu grāmatām, mācību literatūrai tiek uzliktas tādas cenas, tad droši vien arī šiem izdevumiem būtu jāpiemēro dabas resursu nodoklis, ko varētu novirzīt grāmatu izdošanai, lai gan dabas resursu nodoklis jau tāpat iepērkoties būs jāsamaksā iedzīvotājiem, jo neviens reklāmu izdevējs to naudu kaut kur no malas nepaņems. Attiecībā uz partiju priekšvēlēšanu avīzēm jāņem vērā, ka tas tomēr ir tāds vienreizējs pasākums un daļai partiju, īpaši nabadzīgākajām, tā ir gandrīz vienīgā iespēja iedzīvotājus informēt, jo nevar atļauties dārgās reklāmas televīzijā.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA