Studentu organizāciju pārstāvjiem, tiekoties trešdien ar premjeru Māri Kučinski, izdevās vienoties, ka budžeta vietu skaits augstskolās nākamgad nesamazināsies un augstskolu pedagogu darba samaksas palielināšanai tiks meklēts cits finanšu avots. Viedokli par panākto vienošanos lūdzu izteikt Cesvaines novada domes priekšsēdētāju Vilni Špatu un Liezēres pagasta pārvaldes vadītāju Viktoru Abramovu.
Jādod iespēja studēt
– Tas, protams, ir labi, ka izdevās vienoties. Skolu absolventiem ir jādod iespēja studēt. Citādi, ja samazināsies studējošo budžeta vietu skaits un būs jāstudē par maksu, vēl vairāk jauniešu aizbrauks uz ārzemēm, – akcentē Vilnis Špats. – Visi samaksāt par studijām jau nevarēs. Bez mācību maksas vēl taču ir nepieciešami līdzekļi dzīvošanai. Labi, ja studentam izdodas atrast darbu, ko var apvienot ar studijām, bet nopietni studēt un vienlaikus strādāt jau tomēr nav iespējams. Taču mums ir vajadzīgi izglītoti cilvēki. Es gan piekrītu arī izglītības ministram Šadurskim, kas savā ziņā turpina Ķīļa iesākto. Augstākās izglītības sistēma ir jāpārskata un jāveic reformas. Esmu par to, lai augstskolu pasniedzējiem būtu cienīgas algas, bet tās nevar palielināt, samazinot studējošo budžeta vietas.
Ir jārunā skaļi
– Es to vērtēju pozitīvi. Droši vien sava nozīme, kāpēc izdevās vienoties, ir arī tam, ka tuvojas pašvaldību vēlēšanas. Budžeta vietas jau ļoti svarīgas ir tieši novados dzīvojošajiem jauniešiem, tāpēc ir ļoti labi, ka tās netiks samazinātas, – uzsver Viktors Abramovs. – Daudziem vecākiem ir ļoti minimālas iespējas viņus finansiāli atbalstīt. Un ja vēl grūtības ir saņemt studiju kredītu, tad no izglītošanās ir jāatsakās. Arī tad, ja kredītu izdodas saņemt, turpmākajos gados tas var kļūt par slogu tiem, kuru iegūtā izglītība nav saistīta ar uzņēmējdarbību un nepaver iespējas daudz naudas nopelnīt. Mums jau tik daudz kas ir par maksu, ka jāpriecājas par jebko, ko finansē valsts.
Pozitīvi, ka arī studenti aktīvi iestājas pret iecerēto budžeta studiju vietu samazināšanu. Tas tikai pierāda, ka, ja par kaut ko skaļāk runājam, tad tam arī pievērš lielāku uzmanību. Turpretī, ja par lietām, kas mūs neapmierina, noburkšķam tikai mājās un par to atklāti publiski nerunājam, tad nekas arī nemainās.
Es, piemēram, atbalstu dažādas biedrības, kas aktīvi darbojas. Un arī pats nekautrējos piezvanīt uz Rīgu, lai pajautātu, kāpēc pieņemts viens vai otrs lēmums, un paustu savu viedokli. Par visām lietām ir jārunā skaļi, lai politiķi mūs sadzirdētu.