Svētdien, 23. augustā, apritēja 26 gadi, kopš apmēram 2 miljoni cilvēku, sadevušies rokās, veidoja ap 600 kilometru garu dzīvo ķēdi, kas savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas: Tallinu, Rīgu un Viļņu. Par godu šai vēsturiski nozīmīgajai akcijai svētdien daudzviet notika atceres pasākumi, tostarp – arī Biksērē, kur tapa ziedu paklājs ar motīvu „Liela, gara tēvajosta", simbolizējot Latvijas līdzdalību „Baltijas ceļa" veidošanā.
Šāda aktivitāte, ko nu plānots ieviest kā skaistu tradīciju, Biksērē pirmo reizi tika īstenota pagājušajā gadā, atzīmējot „Baltijas ceļa" 25. gadadienu un veidojot ziedu paklāju triju Baltijas valstu karogu krāsās. Šogad paklājs tika veidots sarkanbaltsarkanā krāsā, liekot lietā iniciatīvas atbalstītāju šim mērķim dāsni atvēlētos ziedus, sarkanās ogas un citus sarkanīgā un baltā tonī krāsojušos augus.
– Jau pagājušajā gadā bija diezgan liela cilvēku atsaucība, tādēļ arī radās doma iesākto turpināt katru gadu. Šajā laikā dārzos ziedu ir daudz, turklāt tie nav jāžēlo, jo drīz tāpat pārziedēs. Neraugoties uz to, ka iepriekš izmantojām vairākas krāsas, taču šoreiz – tikai divas, izskatās, ka šogad atsaucība ir pat lielāka nekā pagājušajā gadā. Vakar pēc ziediņiem braucām uz Poļvarku pie Zaigas tantes – brīnišķīgas sievietes, kas visapkārt mājai iekopusi skaisti ziedošu dārzu un jau pagājušajā gadā mūs atbalstīja. Tāpat cilvēki paši veda jau iepriekšējā dienā un turpina šodien nest ziedus no saviem dārziem, – koordinējot balti sarkanās ziedu kompozīcijas veidošanu, priecājās floriste Valentīna Gailīte.
Zīmīgi augustam ziedu paklājā dominēja dālijas, lauvmutītes, asteres un citi rudens puses ziedi, tāpat tajā vietu atrada arī plūškoka un irbenāja ogu ķekari.
Lai paklāju ilgāk noturētu pie dzīvības, tas tika veidots, mitruma uzturēšanai apakšā liekot sūnas. Floriste Valentīna Gailīte skaidroja: – Līdzīgi varētu izmantot arī mitras smiltis, taču mēs izvēlējāmies sūnas, jo tās ir vieglāk pieejamas un pēc tam ērtāk novākt. Ja paklājs tiks labi laistīts, apakšā būs mitrs, līdz ar to puķītes ar īsajiem kātiņiem labi atdzersies. Ņemot vērā, ka naktis ir dzestras, var cerēt uz ziedu saglabāšanos līdz pat divām nedēļām.
Uzrunātie ļaudis, kas svētdien floristes vadībā palīdzēja tapt paklājam, atzina, ka līdzdarbojas labprāt un pozitīvi vērtē šādu iniciatīvu.
„Pirms tam par šo pasākumu nebiju dzirdējis, uzzināju tikai šodien garāmejot un izdomāju, ka piestāšu paskatīties. Patīk, kā viss notiek, ka var piepalīdzēt," pauda Aivars.
Savukārt Sabīne Kurmīte atklāja, ka „Baltijas ceļa" simbola tapšanā līdzdarbojusies arī pirms gada: – Kopā ar Valentīnu darbojos, kopš apmeklēju floristikas pulciņa nodarbības, ko viņa vadīja pirms pāris gadiem. Pagājušajā gadā mūs uzaicināja palīdzēt, likumsakarīgi, ka arī šogad bija jāiet. Iepriekšējā reizē nebija īpaši labs laiks – ik pa brīdim lija -, taču šodien laiks ir foršs, un arī pašai patīkami šādi aizpildīt savu brīvo laiku. Visas, kas te darbojamies, vairāk vai mazāk cita citu zinām un draudzīgi veidojam skaistu rotājumu.
Savas čaklās palīdzes, kas vienmēr ir ieinteresētas padarboties un radoši izpausties, slavēja arī Valentīna Gailīte.
Vietējā pensionāre Aina Ļeonova, kas regulāri apmeklē pagastā notiekošos pasākumus, līdzi ņemot ziediņus no sava dārza, bija ieradusies arī uz paklāja veidošanu un labprāt dalījās atmiņās par jaunības laiku.
– Pirmkārt, gribas būt cilvēkos un, otrkārt, apskatīties, kā te viss notiek, jo pie mums tolaik kas tāds bija aizliegts ar dzīves likumu. Pati piedalīties „Baltijas ceļā" nebraucu, jo tolaik strādāju Dzelzavā, Krampānos, un kā jau augustā – bija ražas novākšanas laiks. Protams, sekojām notikumiem līdzi, svinējām un ļoti priecājāmies, jo domājām, ka būs mazliet labāk. Tagad gan, nākot šurp, domāju par to, kādēļ mūs, pensionārus, tomēr neciena – Āboltiņa pat ļoti nesmuki uzvedās. Manuprāt, ja mēs nebūtu cēluši padomju Latviju, nebūtu arī pašreizējās Latvijas. Mēs savulaik maksājām visus nodokļus –
es sāku strādāt 15 gadu vecumā, un, neraugoties uz to, cik gadu, bija jāpērk obligācijas, jāmaksā bezbērnu nodoklis utt. Bet visam grūtumam esam tikuši pāri –
priecājos, ka dzīve iet uz priekšu un varu palīdzēt bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem, – pārdomas pauda Aina Ļeonova.
Arī Valentīna Gailīte atzina, ka klātienē „Baltijas ceļa" pasākumos nav sanācis piedalīties: – Man bija mazi bērni, tādēļ par šiem notikumiem dzirdēju pa radio, redzēju televīzijā un izlasīju avīzē. Paziņas gan daži aizbrauca. Katrā ziņā es lepojos ar savu valsti un visiem notikumiem, kas to darījuši brīvu.
Līdzīgu iemeslu dēļ akcijā piedalīties nebrauca arī tautas nama „Kalnagravas" direktore Valda Kļaviņa. – Viens bērns tajā laikā bija pavisam maziņš, otrs – lielāks, un viņu dēļ šajā laikā bija satraukums. Arī pirms „Baltijas ceļa" – barikāžu notikumu laikā – bija mazliet bail. Pati nekur nepiedalījos, jo tas nebija iespējams – sekoju notikumiem līdzi attālināti, – atklāja Valda Kļaviņa un secināja, ka var sevi iekļaut starp tām ļaužu paaudzēm, kurām bijis jāizdzīvo daudz vēstures posmu, pieredzot dažādu notikumu ritējumu.
Tradīciju Biksērē 23. augustā veidot ziedu paklāju 1989. gada 23. augusta triju Baltijas valstu iedzīvotāju lielākās protesta demonstrācijas piemiņai Valda vērtēja atzinīgi: – Šis mums ir mazs, kluss simbols, jo neko lielu nemaz nevajag. Pagājušajā gadā paklāju veidojām estrādē, jo tur notika pasākums, savukārt šogad –
pie agrākās muižas ēkas, jo muižas parku un ainavas bieži apmeklē tūristi. Doma šo iniciatīvu turpināt kā tradīciju katru gadu ir ļoti laba, īpaši tādēļ, ka cilvēki ir atsaucīgi un ieinteresēti. Šogad, piemēram, ziedus deva ne vien vietējie, bet arī atveda no Cesvaines.