6. janvārī, Zvaigznes dienā un pulkveža Oskara Kalpaka dzimšanas dienā, biedrība „Lubānas Puse" sadarbībā ar novada tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centru aicināja novadniekus uz trešo tikšanos, šoreiz – ar Ilzi Garanču (dz. Deksne). Neticami, ka Ilze, tik trausla būtne, spējusi paralēli četru bērnu audzināšanai kļūt par fantastiski uzņēmīgu, drosmīgu un apbrīnojamu uzņēmēju un saldumu zīmola „CAPS" izveidotāju.
Ilzes stāsts sakņojas bērnībā, kad viņas tētis Ansis ir Lubānas vidusskolas sporta skolotājs un vienlaikus gandrīz ik dienu pavada pie ūdeņiem, ir kaislīgs zvejnieks, bet mamma Olga strādā skolā par sporta un mājturības skolotāju un ir nepārspējama rokdarbniece. Ilzes pateicība aiziet klases audzinātājai Aijai Andersonei, no kuras var tikai mācīties aizrautību ar latviešu valodu un literatūru, un skolotājai Mārai Bērziņai par cieņpilnu attieksmi pret skaitļu pasauli.
Sportiste, dejotāja, dziedātāja… tā varētu raksturot Ilzes gadus Lubānas vidusskolā. Tālāk – studijas toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, un Ilze kļūst par profesionālu maiznieku. Pēc tam septiņus gadus darbs Rīgas Rauga fabrikā, kur direktora Vara Peisenieka vadībā tiek apgūts, ka var izdarīt vairāk, nekā viņa pati domā. „Treknajos" gados īstenojas katra gardēža sapnis par savu kafejnīcu Vecrīgā, pie Zviedru vārtiem. Londonā aizgūtā ideja par līdzņemamiem sendvičiem un gardiem salātiem nekavējoties tika realizēta. Tikai šiem uzņēmīgajiem cilvēkiem ir saprotams, cik daudz ieguldījumu prasa ēdināšanas uzņēmuma izveide un uzturēšana. Tomēr ar vērienu pāris gadu vēlāk tika atvērta arī kafejnīca tirdzniecības centrā „Olimpija", kur bija astronomiskas nomas maksas, iegādāts savs pasaku namiņš meža ielokā, un kādēļ gan ne, ja dzīve to piedāvā?
Ekonomiskā krīze sagrāva ne vienu vien sapni, arī Ilzes, kas palika bez savas kafejnīcas, bez darba, un tobrīd ģimenē auga trīs mazi bērni. Darbs varbūt būtu, taču viņai gribējās ne tikai strādāt, bet arī redzēt, kā aug bērni. Un tam, kurš ir bijis uzņēmējs, noteicējs pats par sevi, ir grūti atkal kļūt par darba ņēmēju. Turklāt jaunajai sievietei bija svarīgi, ka patīk tas, ko viņa dara, jo tad ir vieglāk brīžos, kad rodas kādi šķēršļi.
Vienu brīdi bija doma par smalkmaizīšu cepšanu ar piegādi agri no rīta, ko, ceļojot pa Austriju, Ilze bija noskatījusi, bet, lai pa nakti izceptās maizītes nogādātu klientiem, bija nepieciešama nauda degvielai. Liekas naudas ģimenei tobrīd nebija. Līdz 2008. gada Ziemassvētkos tika rādīta filma „Šokolāde" ar Žiljetu Binošu un Džoniju Depu galvenajās lomās. Sirds ietrīsējās, un pēkšņi dzima doma par saviem saldumiem, kuri būtu ar īstām ogām un šokolādi. Un tā sākotnēji kā „Ilzes saldumi" tie tika degustēti draugu lokā, vēlāk tie tika pasūtīti kā dāvana draugu draugiem. Vispirms tika salauzts savs, tad – kaimiņu, visbeidzot – vīramātes blenderis, kamēr saldumi kļuva par tādu lielo uzņēmumu kā AS „Swedbank", „Radisson SAS", Galerija „Centrs" korporatīvo dāvanu. Turklāt viss lielais darbs bija jādara pirms Ziemassvētkiem, kam sekoja sāpīgs pasūtījumu trūkums gada sākumā. Un, kā Ilze saka: „Ja es no tā neesmu nomirusi, tad acīmredzot ir kāds risinājums." Nācās pašai zvanīt un meklēt klientus, kas bija izbrīnīti: „Kā? Mēs zinām tikai konfekšu fabriku „Laima", par tādu saldumu fabriku „CAPS" nemaz neesam dzirdējuši!"
Un cik daudz spilvenu tika pieraudāts un ko noteikti piedzīvoja Ilzes četri bērni, pirms saldumi nonāca lielveikalu „Stockmann" un „Rimi" plauktos! Tāpat arī Ilze stāsta par brīdi, kad tikko iegādātajā cepeškrāsnī ventilatoru plūsmas dēļ sāka „lidot" trauslie mandeļu cepumiņi, kuriem jābūt ļoti plāniem, lai tie būtu tieši tik trausli, kādus tos klienti ir baudījuši. Vai arī brīži, kad izceptos cepumus jauniegādāto formiņu dēļ nevarēja ievietot pasūtītajā iepakojumā un nācās tos karstus katru ar pirkstiem veikli sabīdīt vajadzīgajā lielumā. Tāpat nevaru iedomāties, kā Ilze izturēja tos divus mēnešus, kuru laikā bija jāsagatavo pasūtījums 80 000 mandeļu cepumu. Kad viņa varēja veltīt laiku miegam, ja pa dienu laiku prasīja bērni? Neticēsit, bet šobrīd ražotnes telpa ir gandrīz uz pusi mazāka par Lubānas izstāžu zāli, kur strādā četri cilvēki. Tur diendienā tiek ar rokām ripinātas lielākoties no Latvijas ogu un augļu sukādēm un Ilzes mammas žāvētajiem āboliem ražotas bumbiņas, apmēram 176 000 konfekšu gadā, tās mērcē šokolādē un pēc tam „ietērpj" skaistā iepakojumā, par kura mainību tiek domāts nepārtraukti. Visi materiāli un pamatlīdzekļi ir pašu gādāti, jo krīzes laiks lika krist nežēlastībā banku acīs.
Un tikai pēc 10 gadiem Ilze var ar atvieglojumu uzelpot un teikt, ka „tā lieta ir aizgājusi", jo tikai tagad „CAPS" saldumi iekarojuši ne vien Rīgas kungu vēderus, bet Latvijas prezidentūras Eiropas Savienībā laikā nonākuši Briselē, kopā ar sportistiem aizkļuvuši uz Rio Olimpiskajām spēlēm un reizē ar kinoļaudīm sasnieguši Kannu kinofestivālu, trauslie mandeļu cepumiņi iekarojuši Vāciju, un skaistais iesaiņojums paticis Ķīnas gardēžiem. Ilze var lepoties ne tikai ar saviem saldumiem, bet arī ar saviem bērniem un nu jau arī mazbērniem – mazmeitiņu Unu. Jā, un var tikai apbrīnot šīs skaistās sievietes optimismu, entuziasmu un arī patriotismu, kad viņa saka: „Mana pārliecība ir, ka beigas vienmēr ir labas, un, ja nav tomēr labi, tad tās vēl nav beigas." Un arī tagad ne viss iet tik gludi, kā gribētos, jo pasūtījumu pirms svētkiem ir daudz, laika maz. Termiņi tiek kavēti. Lai kaut cik mazinātu klientu neapmierinātību, Ilze brauc janvāra sākumā ar šiem klientiem tikties aci pret aci. Tā ir māksla atzīt savas kļūdas.
Šobrīd Ilze cer drīzumā iekārtoties lielākās telpās, kur būtu iespējams arī rīkot degustācijas, prezentācijas un meistarklases. Kas attiecas uz viņas panākumu atslēgu, čaklā uzņēmēja atzīst: „Gāju visur, kur mani aicināja. Iestājos dažādās uzņēmēju organizācijās, centos satikties ar veiksmīgiem un iedvesmojošiem cilvēkiem. Kontaktu loks bija daudzu gadu darba rezultāts."
Ilze joprojām nepārtraukti sevi pilnveido, apgūdama runas mākslu, angļu valodu un apmeklēdama dažādus kursus, lai veiksmīgāk attīstītu savu uzņēmējdarbību.
Arī es esmu pie viņas bijusi un Ilzes saldumus nogaršojusi. Kā tikšanās noslēgumā teica skolotāja Aija Andersone, negribas ne ar vienu tajos dalīties, tik gardi tie ir.
Nākamā, ceturtā, tikšanās būs 17. februārī pulksten 11 ar viesnīcas „Avalon Hotel" šefpavāru Egīlu Grīnfeldu, savukārt 31. martā esat laipni aicināti iepazīt AS „Digital Mind" uzņēmēju, kā arī „Ironman" triatlonistu Rinaldu Slucki.
16.01.2018.