Vistumšākajā gada mēnesī svinam Latvijas izauklēšanas un piedzimšanas svētkus – Lāčplēša dienu, kad pieminam Pirmā pasaules kara cīnītāju varonību, un Latvijas dzimšanas dienu.
Ikvienā Latvijas skolā, pajautājot bērniem, kas ir Lāčplēša diena un kāpēc tā ik gadu tiek atzīmēta, iespējams saņemt visdažādākās atbildes – faktos, datumos, skaitļos balstītas vēsturiski korektās (visretāk), diplomātiski/deputātiski vispārīgās (visbiežāk), naivi tiešās („Es nezinu… Varbūt Lāčplēsim dzimšanas diena?") un tīši muļķīgās. Tomēr gribas apgalvot, ka šo dienu nu jau svin visi, pat tie, kuri nezina, ko un kāpēc, esot kopā ar tiem, kuri saprot, kā, ko un kāpēc, jūtas droši un pārliecināti, ka dara pareizi, piespraužot pie apģērba sarkanbaltsarkano lentīti, dodoties lāpu gājienā, piedaloties svētku koncertā, iededzot svecīti mājas logā. Svecītes liesma iezaigo novembra miglas šķidrautā, lāpu ugunis pārliecinoši šķeļ drūmi tumšo krēslas plīvuru; par sevi, savu latvietību, par savu Latviju pārliecinātie iededz acīs un sirsniņās mirdzumu arī tiem, kas šaubās, nezina, šobrīd vēl negrib zināt un saprast…
Plašāk lasiet laikrastā STARS 22.11.2013.
Autore: DAINA BRIEDE,
Bērzaunes pamatskolas skolotāja
Foto no Guntas Beloragas personiskā albuma