21. jūnijā pie Biksēres ezera notika ikgadējais ugunsskulptūru festivāls, kam šogad tika dots nosaukums „Sapņa atspīdumi".
Mākslinieku grupa Kārļa Īles vadībā festivāla objektus sāka veidot jau 17. jūnijā, plašam apmeklētāju lokam tie tika iedegti 21. jūnija vakarā. Kopā ar žonglieriem un mazajiem objektiem varēja vērot 12 objektu. Noskaņu objektu (lāpas, plosti) bija vēl vairāk – ap 20. Pasākumu emocionāli papildināja mūziķu grupa un ugunsžonglieri.
Saliedēts autoru loks
– Ik gadu, kad tuvojas saulgrieži, jau zinu, ka būšu Madonas pusē, – laikrakstam atzina māksliniece Maija Puncule. – Šoreiz ugunsskulptūru pasākumam veidoju acis. Mūsu festivāla tēma ir „Sapņa atspīdumi", un ir sapņi, kurus redz nomodā, ir sapņi, kurus domājam, ir sapņi, kurus sapņojam un kurus sapņo citi. Manas veidotās acis sapņos par to, kā sapņojam mēs paši. Tās novietošu līcītī, ko esam ezerā iedēvējuši par Vjetnamas līcīti. Šogad skulptūru degšanas process būs ilgāks.
Kad ierunājāmies par to, vai skulptūras būs kustīgas, Maija Puncule aizdomājās: – Uguns pati par sevi ir kinētiska. Ar skulptūru kustīgumu Madonas ļaudis esam izlutinājuši, sak', ja nekas nekustas, nav interesanti. Bet vajag ieskatīties ugunī pašā, kā tā staigā ap formu, ko radījuši mākslinieki.
Maija piebilda, ka, atbraucot no Rīgas, laiks Sarkaņu pusē burtiski pazūd. „Labi, ka ir Valda Kļaviņa, kas visu noorganizē – mūs izgulda, pabaro, lai sevi pilnībā varam veltīt darbam. Tā ir kā maza vasaras paradīze – atbraukt, kad par mums rūpējas, mūs gaida, ir labi apstākļi un mēs radām, ar to cenšoties iepriecināt citus."
Darbs turpināsies
Pēc ugunsskulptūru festivāla Biksērē Maija Puncule ar uguni šovasar nedarbosies, viņai padomā ir citi projekti: – Daudzi ikdienā esam mākslinieki un nodarbojamies ar dažādiem materiāliem. Man būs jāveido smilšu skulptūras. Latvijā ar smiltīm jau darbojos Jelgavā, nu būs jādodas ārpus Latvijas.
Jautāta, kas ir viņas mīļākais materiāls, māksliniece atzina: – Vislabāk patīk strādāt ar domām. Saka, ka izdomāt ideju ir visgrūtāk. Tam varu piekrist, bet domu tu vari locīt, pagriezt leņķī, kā gribi, doma degs, kā tu gribi, doma skrūvēsies, kā gribi, un stāvēs tik ilgi, cik tu gribi. Savukārt, kad sievietes rokas pieķeras konstrukcijām, tad ir grūtāk. No materiāliem man patīk smiltis, sniegs un ledus, sarežģītāk ir strādāt ar metālu, bronzu vai akmeni.
Kopā ar žonglieriem un mazajiem objektiem festivālā varēja vērot 12 objektu. – Gribam rosināt cilvēkus nevis atskriet, ieraudzīt un aizskriet, bet izbaudīt, – vēstīja autore. – Lai cilvēki ieiet noskaņā, izbauda atmosfēru un kāpinājumu.
Festivālā atgriežas autors no Ērgļiem
Pēc pāris gadu pārtraukuma ugunsskulptūru festivālā objektu veidoja arī Andris Džiguns no Ērgļiem. Viņa ideja bija parādīt vilkuvāles, kas ieliktas niedrēs, lai vējš tās kustina.
– Laba vieta, lieliska atmosfēra, man tas ir viens no gada svarīgākajiem notikumiem, – par tikšanos ar kolēģiem un festivāla norisi sacīja Andris Džiguns. – Jūlijā esmu aicināts uz folkmetāla pasākumu Lonē, kur jāizveido latvju rakstu zīmes.
Andra kolēģis – rēzeknietis
Gundars Kozlovskis – festivālam veidoja lielu velosipēdu jeb spīdratu. – Dedzināšanas laikā tiks mīti velosipēda pedāļi, griezīsies riteņi un liksies, ka rats vizuāli brauc uz priekšu, – koncepciju atklāja autors. – Pēc Biksēres Rēzeknē uz Jāņiem jāveido smilšu pulkstenis, pēc laika Lūznavā būs mākslas pikniks (darbosies keramiķi, gleznotāji), un tur gatavošu ugunsskulptūru.
Radošuma poligons
– Ugunsskulptūru festivālu Sarkaņu pusē organizējam astoto gadu, – laikraksta uzrunāts, uzsvēra festivāla mākslinieciskais vadītājs Kārlis Īle.
– Es atbildu par māksliniecisko koncepciju un koptēla radīšanu. Autori iesūtīja skices, tās atlasīju, saliku kopīgo saspēli, rūpējos par noskaņu objektiem – peldošajiem ugunskuriem, svecēm, lāpām. Iekšējā balsojumā šogad nobalsojām par ezermalu, jo ezeram ir liels vilinājums – noslēpums. Tajā parādās atspulgi, atspīdumi. Kalnā (domāts Rēķu kalns. – Aut.) arī ir spēks, bet ezers mūs uzrunāja vairāk, tāpēc atgriezāmies te. Uz ezera strādāt ir grūtāk, vajadzīgi plosti, jārēķinās ar citu domāšanu, jo ūdenī parādās atspulgi, bet ir krietni interesantāk.
Kārlis Īle piebilda, ka Biksēre viņam ir īpaši tuva. „Šo projektu veidojam kā brīvu un radošu. Tas nav komercfestivālu vidū – te nav ieejas biļešu, tas ir radošs mākslas poligons, kur atļaujamies eksperimentēt."
Vaicāts par mūziķiem, festivāla ģenerālis vēstīja, ka muzikālais sastāvs šoreiz nav konkrēta mūziķu grupa, bet mūziķi, kas savā starpā ir savulaik spēlējuši un nu apvienojušies festivāla uzdevumam. „Viņi visi ir spēcīgi improvizatori, jo ugunij nevar uzlikt fonogrammu, uguns pati spēlē. Mūziķiem jāprot piespēlēt atkarībā no degšanas un konkrētās situācijas."
Vaska skulptūru festivāls
Pēc Madonas Kārlim Īlem padomā jo daudzi projekti. – Dienaskārtība ir saplānota līdz nākamā gada sākumam, – apstiprināja mākslinieks. – Jūlijā došos uz Taizemi, kur notiks vaska skulptūru festivāls. Ar vasku esmu strādājis miniatūrizmēros, bet tur jāveido milzīga vaska skulptūra. Katram māksliniekam tiks iedoti 3 kubikmetri vaska (pie mūsu cenām sagataves materiāls vien izmaksā ap 20 tūkstošiem eiro), būs interesanti. Visos nopietnos festivālos pirms tam jāiesūta skices, un tas ir atlases kritērijs, vai tevi paņems vai ne. Uz vaska skulptūru festivālu Taizemē bija milzu konkurence, jo tiek aicināti tikai septiņi autori no visas pasaules. Man laimējās, un tur veidošu baltās cielavas skulptūru. Idejas sākums ir Ogrē, kad pirms pāris gadiem tur bija skiču konkurss, veltīts pasaulē izkaisītajiem latviešiem, kas karojuši dažādās pusēs. Baltās cielavas tēls bija kā simbols, kas aicina atgriezties atpakaļ mājās. Toreiz komisija realizācijai izvēlējās cita autora skici, bet stāsts par izkaisītajiem latviešiem man likās interesants, un vēlējos skulptūrai ļaut dzīvot. Nedaudz to transformēju un ko līdzīgu veidoju Kanādā no ledus. Kopā ar Maiju Punculi par šo darbu ieguvām 2. vietu. Tagad ideju pasniegšu citā pasaules malā, lai pasauli apceļo baltās cielavas stāsts.