Kad skolā bija jāraksta sacerējumi par tēmu, ar ko asociējas Latvija, daudzi minējām: „Ar dabas skaistumu, ar Jāņiem, ar vecmāmiņas austajām segām, ar stārķiem tikko nopļautajās pļavās, pašceptu maizi…" Ne jau velti pie mums brauc tūristi un ir, kas meklē tipiski latvisko, ko var atrast tikai laukos.
Kad vairs tikai nedēļa atlikusi līdz vasaras saulgriežiem, vērot un priecāties par dabas skaistumu var ikviens. Ir tikai „jāiebrien pļavā", kamēr tā nav nopļauta, jādodas uz mežu lūkot pirmās meža zemenes, jāuzkāpj kalnā un savs redzesleņķis jāpavērš plašākam apvārsnim, jāiebrauc ar laivu ūdensrozēm pilnajā dīķī, jāieklausās putnu korī un jānoņem „klapes no acīm". Mūsu Latvijas lielākā bagātība patiesi ir dabas skaistums. Kāda Anglijā dzīvojošas latviešu ģimenes atvase, atbraukusi ciemos, kā brīnumā skatījās uz stārķiem, sienāžiem, vardēm, gliemežiem un arī sliekām, pat rokās paņemot. To visu vairs Anglijas laukos neredzot. Diemžēl, lai saņemtu ES platībmaksājumus, pļavas ir jānopļauj, un, ja pāri pāriet ar smalcinātāju, kas gan vairs no dabas vienreizības paliek.
15. jūniju senie latvieši dēvēja par Vītus dienu, ko nepieskaita svinamajām dienām, bet uzskata par sēšanas beigu laiku, kad iesaka plūkt vītas zāles. Līdz Vītus dienai zāli drīkstēja plūkt tikai ar roku, bet pēc tās – pļaut ar izkapti.
Šonedēļ arī Madonas tirgū ir parādījušās pirmās dārza zemenes, un atšķirībā no Rīgas Centrāltirgus, kur uz jautājumu par ogu izcelsmi daudzi cenšas apgalvot, ka tās ir Latvijā izaudzētas, vietējie nemelo. – Protams, ka tās ir lietuviešu zemenes. Mēs taču nespējam ogas lielās platībās nosegt ar agroplēvi, arī siltuma viņiem par dažiem grādiem esot vairāk, – ir godīgi Madonas tirgotāji. Ogas kā ogas, un vai nu Lietuvas zemnieki tās audzē kā citādāk.
Zemes saimnieki, kuri piekrīt Baltijas valstu lauksaimnieku petīcijai par taisnīgu tiešmaksājumu sadali ES dalībvalstu vidū, šīs prasības parakstu vākšanas vietās ar savu parakstu vēl var apstiprināt līdz 18. jūnijam, bet 28. jūnijā doties uz Briseli piketēt.
SKDS aptaujas rezultāti liecina, ka lielākā daļa dzīvo tikai vienai dienai, nedomājot par savu finanšu stāvokli, kur nu vēl uzkrājumiem, arī ceļošanai paredzētajiem. Jo nav jau vērts santīmus krāt, ja eiro tos „apēdīs", ja lielai daļai makā ieripo tikai iztikai un rēķinu segšanai paredzētais minimums. Tad nu ir vietā sacīt: – Nekrāj naudu, krāj iespaidus, un saulrietus, saullēktus taču joprojām var vērot par brīvu – bez PVN.
Autore: IVETA ŠMUGĀ