Stirnienes baznīcā kalpo jau pusgadsimtu

Helēna uzauga Stirnienē astoņu bērnu ģimenē. Jau agri nācās saskarties ar dzīves grūtībām, jo negaidīti nomira ģimenes galva. Bija sākušies kolhoza gadi, kas nozīmēja smagu darbu, tāpēc piedāvājumu vadīt baznīcas saimniecību Helēna ilgi nav apdomājusi, lai gan arī tas izrādījies ne gluži vieglākais darbs.

— Sākumā runāja, ka būšu par apkopēju, to darbu apmēram zināju, jo tantiņām biju iepriekš gājusi palīgā. Ar veļas mazgāšanu sākumā nedaudz grūtāk gāja, bet ar laiku iemanījos, arī veļas gludināšanu. Kā līgumu noslēdzu ar prāvestu, klāt nāca arī ēst taisīšana, baznīcas slaucīšana, mazgāšana. Saimniece baznīcā ir tas pats, kas saimniece mājās — jātīra, jāmazgā, jāgatavo ēst un tamlīdzīgi. Gandrīz viss mūžs ir nodzīvots Stirnienē, vienu brīdi pagāju gan kolhozā, bet to ne visai labi panesu. Kad mani sarunāja par saimnieci baznīcā, mamma pavadīja ar vārdiem: „Labāk kalpot zābakam, nekā vīzei.” Tad jau cita darba nebija, tikai kolhozs. 

Saimniekošana viņai tikusi iemācīta jau ģimenē (pati savu gan nenodibināja). Tajos laikos produkti un preces nebija tik viegli pieejamas, tāpēc turējām paši savu ruksīti, trušus un vistas, baznīcas dārzā audzēju kādu kartupeli, sīpolu, redīsu. Sākumā baznīcai savas zemes nebija, bet vēlāk iemērīja desmit simtdaļas. Tajā laikā man maksāja 30 rubļu — redz, cik es bagāta biju. Ar līgumu gan gāja ļoti grūti, negribēja neviens slēgt, nācās iet caur prokuroru. Prāvests pat devās uz Rīgu pie inspektora. Ja nebūtu to līgumu noslēguši, es tagad galīgi bez pensijas dzīvotu. Atmodas laikos mums tepat Varakļānos atbildēja, ka esam kulta kalpi. Tomēr izkārtoja to lietu, — atceras Helēna Vaivode.

Helēna gan joko, ka strādāšanu baznīcā Dievs viņai uzlicis par izrunāšanos, jo bērnībā, kad ziemā uz pusotra kilometra attālumā esošo baznīcu vajadzējis iet plānām čībiņām, Helēna mātei pasūdzējusies, ka salst kājas un vai tad baznīca nevarējusi tuvāk mājām būt: — Re, kā Dieviņš sodīja par šiem vārdiem, lika visu mūžu baznīcā dzīvot.

Baznīcas saimniecei jau tuvu 80 gadiem, bet vēl arvien viņa iespēju robežās rūpējas par kārtību baznīcā, kaut arī gadu nasta jau liek par sevi manīt: — Mūžs ir nodzīvots, bet vēl joprojām jādarbojas — kamēr cilvēks iet un kaut ko dara, tikmēr arī dzīvo. Tik daudz kā agrāk, protams, vairs nevaru. Saimnieciskajos darbos palīdz sādžas iedzīvotāji, es vairs tik pasaku, kas un kā jādara, jo, cita mājā ienākot, ciemiņš arī nezinās lietu kārtību. Jaunais prāvests Daumants Abrickis ir sastādījis grafiku, kad kura ciema sieva nāks palīgā uzkopt baznīcu. Neesmu vairs tā nepilnus 30 gadus vecā meitene, kas atnāca strādāt un varēja to darīt vienā piegājienā, bez atpūtas. Gadu gaitā arvien biežāk un biežāk vajadzēja piesēst. Baznīcas ēkas platība tomēr ir diezgan liela, arī apkārtnes sakopšana prasīja daudz enerģijas. 

Lai gan sākumā, jautāta par savu darba jubileju, Helēna tik atmet ar roku, pēc brītiņa tomēr aizdomājas: — Man ir gan prieks par savu darba mūžu, kas veltīts baznīcai, jo viss, ko esmu darījusi, ir darīts ar labu nodomu. Kā paveikto pieņems Tas Kungs, rādīs laiks. Daudz kas ir pieredzēts, arī karš, pēc kā baznīca bija krietni izpostīta. Bija saspridzināti torņi, jumts, gājušas bojā ērģeles. Bet prāvests cītīgi strādāja, arī draudzes locekļi katrs ieguldīja savas darba iemaņas, nesa no mājām būvmateriālus, kas nu kuram atradās, lai baznīcu atjaunotu — kurš torņus, kurš logus laboja. Ilgi gan darbi vilkās, jo nebija jau līdzekļu. Kad lika jaunos ķieģeļus, dienā strādāja 17—21 cilvēks. Tad nu visiem vajadzēja sarūpēt pusdienas un launagu. Kolhozs neļāva ievilkt elektrību baznīcā, tāpēc dzīvojām ar svecēm vai pārnēsājamo akumulatoru.

Arī šobrīd Stirnienes baznīcā risinās remontdarbi, taču salīdzinājumā ar pēckara gadiem daudz kas ir mainījies — gan ticības loma, gan iedzīvotāji.

— Daudzu no tiem, kas savulaik cītīgi nāca uz baznīcu, nu jau vairs nav šajā saulē. Agrāk visi cilvēki iestājās par to, lai tikai baznīcu saglabātu, lai saglabātu ticību. Tagad daudzu vienkārši vairs nav.

Taču arī pēc dzīves vētrām gan baznīca, gan Helēna vēl spēcīgi turas. Helēna pat smejot atceras dažu labu smieklīgāku atgadījumu — bijis arī tā, ka kāds iesprūst mazajās durtiņās pie sānu altāra, jo lielās nav ļauts izmantot; sagadījies, ka Helēna pati nesusi un jaukusi javu, jo citādi remontdarbu meistars (kas būvēja jaunu plebāniju) blēdījies. 

Brīvajos brīžos Helēna Vaivode darina rokdarbus — viņai ir gan pašas, gan mātes austu linu dvieļu krājums, tāpat audzē puķes.

Autors: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto