Saimnieko, lai ģimene būtu paēdusi

— Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka man ir jānodrošina sava ģimene. Saimniecībā viss tiek audzēts tikai pašiem. Mēs, kad sabraucam kopā, esam ļoti daudz — 10 cilvēku, tāpēc arī mājās ir liels galds, lai visiem pietiek vietas, kur sasēsties, — stāsta “Lībes Ozolkalna” saimniece Līga Kuba. — Manā ģimenē vienmēr ir bijusi saimniecība — lielāka vai mazāka. Mēs esam mainījuši nozares, ar ko nodarbojamies. Ir audzētas govis, zirgi, cūkas, stādītas rozes, tulpes, neļķes, tomāti. Mēģinājām atrast to lietu, ar ko labāk dzīvē atsperties.

Šobrīd Līgas Kubas saimniecībā ir paipalas, pērļu vistas, zilās vistas, tītari, zosis, cūkas, kazas, truši. To visu audzē, lai ģimene būtu paēdusi. Reizi pa reizei arī draugiem un radiem tiek kaut kas no lauku labumiem. 

— Ja man prasītu, cik lopiņu ir manā saimniecībā, es prastu pateikt tikai to, ka kazas ir divas un zosis 14, jo bija 15, bet nesen vienu aiznesa lapsa. Putnus neskaitu tāpēc, ka vanagi un lapsa nes prom. Es nevēlos pārdzīvot, ja pēkšņi skaitot pamanītu, ka kāda trūkst. Trušus neskaitu tikai viena iemesla dēļ — tikko saskaiti, cik pavisam ir trušu, tā vienmēr kaut kas atgadās un skaits sarūk. Cik izaug, tik man viņu ir, — skaidro Līga.

Paipalas audzē tāpēc, ka to olas patīk mazmeitām. Meitenes ir sajūsmā par to, ka paipalu olas ir krāsainas un viegli lobās. Dēls Krists savā saimniecībā audzē fazānus. To olas esot pavisam citādākas.

Barība lopiem tiek pirkta, vienīgi zāli trušiem Līga pļauj saviem spēkiem ar izkapti. Problēma ir tā, ka trūkst zemes — pie mājas ir tikai divi hektāri grants zemes. Pat kārtīgu puķu dārziņu nevar ierīkot. Līga stāsta, ka viņai padomā ir atrast parkā avotu un to attīrīt, taču to varēs izdarīt tikai tad, kad būs brīvāks laiks. 

Saimniece stāsta, ka viegli nav: — Tas viss ir savam priekam, bet sevis nomocīšana arī tā ir. Ja paskatās uz tiem, kas dzīvo dzīvokļos upītes pretējā pusē — viņi atnāk mājās no darba un var atpūsties. Es darbojos visu laiku — bez brīvdienām. No otras puses, ir arī gandarījums. Lieliska izjūta pārņem vakarā, kad visi dzīvnieciņi ir pabaroti, kūtī iestājies klusums un dzirdama tikai čubināšanās, guļvietu kārtojot. Neviena relaksācijas procedūra nestāv klāt tam mieram, kas vakarā iestājas kūtī. Es nezinu, kā citiem, bet man tas ļoti palīdz.
 

Līga piekrīt atziņai, ka cilvēka dabā ir sūdzēties par dzīvi — saulainā dienā ir slikti, vēsā dienā atkal nepatīk. Protams, naudas vienmēr var būt vairāk, bet Līga visu laiku ir iztikusi ar tiem līdzekļiem, kas ir. Kādu brītiņu ir dzīvots pavisam bez naudas. 

Visvairāk sāpina tas, ka nevar aiziet pensijā, jāgaida vēl desmit gadu. Sieviete uzskata, ka ir izaudzinājusi trīs dēlus un pietiekami savā mūžā strādājusi valsts darbā, lai tagad varētu pilnvērtīgi veltīt laiku sev un savai saimniecībai. — Man ir ieplānots tik daudz ko paveikt pēc aiziešanas pensijā, bet nezinu, vai spēšu to izdarīt, jo veselības problēmas izjūtu jau tagad. Man dzīvē ir laimējies ar to, ka vienmēr esmu darījusi to, kas patīk. Arī darbs man nekad nav bijis kā darbs, bet sagādājis prieku kā hobijs vai vaļasprieks. Mācu bērniem dejot, un es mīlu bērnus. Vīrs jau pārmet, kāpēc man to visu vajag, bet man ir nepieciešams darboties — nevaru nosēdēt mierā, — Līga dalās pārdomās.

Darbā Līgai nav jāstrādā noteiktas stundas, tāpēc dzīvnieki jau ir pieraduši, ka dienas režīms nav noteikts un ēst viņi nesaņems katru dienu vienā laikā. Neviens pretenzijas īpaši neceļ, ja ēdienu dabū vēlāk vakarā. 

Līga uzskata, ka darbs mājās, vide, kurā viņa katru dienu uzturas, sasaucas kopā ar deju skolotājas darbu. Modernajās dejās ir pašam jāizdomā aizvien jaunas kustības, jāpielāgo mūzika, tērpi. Mazajiem bērniem Līga, vērojot vistu ar cālēniem, izdomājusi “Cālīšu deju”. Deja “Virpata” izdevusies, lūkojoties vēja rotaļās koku zaros.

Neaizstājami palīgi saimniecībā ir mazbērni. Dēla saimniecībā mazajiem patīk dzīvoties pie aitām, dzirdīt mazos jēriņus. Līgas saimniecībā bērniem ir uzdevums dienā padzirdīt trušus un pabarot ar kombinēto barību. Bērniem var palūgt atvest kazas mājās vai pabarot cālēnus. Šobrīd saimniecībā ir septiņas cāļu mātes, vēl četras perē. Meitenes par savu pienākumu uzskata arī ravēt dārzu — tikai to, ko spēj atšķirt.

Nākotnes plānos ir attīstīt saimniecību līdz tādam līmenim, lai ģimenes ar bērniem var palikt pa nakti teltī un atpūsties. Līga ar mazmeitām pabraukājusi pa tūrisma saimniecībām un novērtējusi piedāvājumus. Tiešām izbrīnījis tas, ka var arī paprasīt naudu par piedāvājumu, kur īstenībā nav, ko apskatīt. Padzīvot vidē, kur apkārt ir daudz dzīvnieciņu un viņus drīkst paglaudīt, nevis tikai aplūkot caur žogu, būtu lielāks ieguvums bērnam. Šo bērnu sajūsmu par dzīvniekiem Līga ir novērojusi arī mazmeitu draugu sejās, kad viņi nāk pie meitenēm ciemos un apčubina dzīvniekus. 

Pati Līga atnākusi no Rīgas puses uz šejieni, jo piesaistījusi skaistā vieta — māja ar ozolu kalna galā. Tāpēc arī mājai nosaukums “Lībes Ozolkalns” — garām mājai tek Lībes upīte, un pie mājas agrāk auga ozols. Tagad Līga noteikti nepārceltos atpakaļ uz Rīgu. Viņa stāsta, ka pietiek tikai pavērot Rīgas drūmos cilvēkus, lai uzreiz kļūtu skaidrs, ka Rīga nav tā vieta, kur varētu dzīvot. 

— Es no rīta paņemu kafijas krūzi, izeju ārā, apsēžos lapenē pie galda. Apkārt rasa, saule aust, strūklaka un ūdenskritums čalo, zosis dodas rīta peldē. Ko vēl vairāk var vēlēties? Cilvēkam ir nepieciešama saskaņa ar sevi, apkārtējiem un vidi, tad neko citu nevajadzēs, — uzskata Līga.

Interesanti, ka “Lībes Ozolkalnā” katram no Līgas dēliem ir savs koks — Kristam kastaņa, Matīsam dekoratīvā goba, bet Eduardam ozols. Līgai ar vīru ir kļava un liepa blakus. Koki ir tikpat veci, cik paši puiši. Kastaņa ir trīs reizes pārstādīta, tai pāri pārbraukts ar zirga ratiem, vētrā nolauzta, bet, no malas skatoties, nemaz nevar pateikt, ka tā ir ko tādu pārdzīvojusi.

Krists Kuba pastāsta, ka no Rīgas pārcēlies tāpēc, ka tur bijis grūti dzīvot, trūcis lauku klusuma un miera. Kristam ir sava saimniecība “Jumīši”, kurā viņš tur aitas, kazas. Ir sapnis iegādāties zirgu. Arī Krists saimnieko tikai ģimenes vajadzībām. Šobrīd lieto kazas pienu, no aitām vēl produkcija nav iegūta. Arī Krists uzsver, ka darbs laukos ir tikai hobijs — no rīta līdz vakaram ir, ko darīt. Šajos laikos ir grūti, taču jātiek galā, jo lopam nepateiksi, ka nav, ko ēst. Vismaz bērni zina, kāda izskatās aita, kaza vai vista.

Laukos ir viss, ko vien var vēlēties, — to apgalvos ikviens, kas laukos ir pavadījis kādu brītiņu un aprūpējis kādu dzīvnieku. Aizvien biežāk arī notiek tā, ka pilsētnieki pārceļas uz laukiem un sāk jaunu dzīvi.

Autors: RITA TURKINA
AUTORES foto