Praulienas pagasta Saikavas bibliotēkas pirmsākumi meklējami 1908. gadā
Saikavas izglītības biedrībā. Saikavā bija divas skolas – Lejas un Kalna
skola, pirms kara Saikavā bibliotēkas bija katrā skolā, vairāk bija
jaunatnes grāmatu, ko izsniedza skolotājs.
No 1944. līdz 1946. gadam
par Saikavas pagasta bibliotekāru strādājis Ilmārs Andrejs Dreika, kas
2018. gada 15. februārī svinēja 92. dzimšanas dienu. Tāds vēstures
cienīgs stāsts. Lai veselība šim vīram ar bagāto dzīves gājumu!
1944. gada nogalē Madonas apriņķa pagastos pagaidu izpildu komitejām bija jāatjauno kultūrizglītības iestāžu tautas namu un bibliotēku darbs. Ilmāram piedāvāja strādāt šeit, Saikavā, par bibliotekāru un uzņemties arī tautas nama (kluba) vadītāja pienākumus.
Lūk, viņa atmiņas par bibliotēkā nostrādāto laiku: „Par iespēju darboties bibliotēkā biju ļoti iepriecināts. Ar Madonas apriņķa IK Tautas izglītības nodaļas lēmumu 1944. gada 27. decembrī biju pieņemts šajā darbā. 1945. gada beigās Madonā izveidoja atsevišķu Kultūrizglītības iestāžu nodaļu, un no 1946. gada 1. janvāra saskaņā ar šīs jaunās nodaļas lēmumu varēju turpināt darbu Saikavas bibliotēkā. Vienu mēnesi biju Rīgā t. s. politizglītības darbinieku kursos. Viss, protams, noritēja Maskavas ideoloģiskās diktatūras gaisotnē (lekcijas par Staļina konstitūciju, par Staļina rakstiem un runām „Par Lielo Tēvijas karu" utt.). Interesēja un bija ļoti vajadzīga informācija par bibliotēku darbu – inventarizācija, fondu komplektēšana, klasifikācija, kataloģizācija. Kursus beidzot saņēmu Kļonova „Saīsinātās klasifikācijas tabulas masu bibliotēkām". Pamatā bija decimālā klasifikācija. Ar to biju iepazinies vācu laikā un izmantojis savā mājas bibliotēkā. Diemžēl Kļonova tabulās bija daudz izmaiņu un vienkāršojumu. Manā rīcībā nonāca skapis ar bijušās Saikavas izglītības biedrības, dibinātas 1908. gadā, grāmatām. Bija apmēram pustūkstotis dažādu gadu izdevumu. Daudz bija vēl RLB Derīgu grāmatu nodaļas cara laikā vecajā ortogrāfijā izdotu grāmatu. Bija divdesmitajos gados izdoti latviešu klasiķu Raiņa, Aspazijas, E. Virzas u. c. darbu pirmpublicējumi. Visas grāmatas bija iesietas. Diemžēl jau pēc 20 gadiem nekas no visa tā vairs nebija palicis, viss bija norakstīts un iznīcināts, kaut gan tur bija daudz bibliogrāfisku retumu. Vajadzēja atdot bibliofiliem, patiesiem grāmatu draugiem, nevis makulatūrā. Toreiz vecākās paaudzes ļaudis visi prata lasīt vecajā ortogrāfijā.
Telpas bibliotēkai bija „Buzulā" lielajā mūra mājā, kur pirmajā stāvā bija pasts, pasta priekšnieka dzīvoklis un aresta telpas policijas (milicijas) vajadzībām. Jumta stāvā –
vienā galā pagasta valde (izpildkomiteja), otrā galā bibliotēka un pa vidu plašas uzgaidāmās telpas. Pie āra durvīm bija uzraksts „Saikavas pagasta bibliotēka 2. stāvā". Burtus izgriezu no skārda un piesitu pie dēlīša. Citas iespējas toreiz kara laikā vispār nebija. Saņēmu visus jaunizdoto grāmatu sarakstus un varēju izvēlēties, ko iegādāties. Vienu reizi biju Rīgā, atlasīju vajadzīgo un atvedu, no Madonas grāmatas nereti nesu mugursomā. Bibliotēkai abonēja „Cīņu", „Padomju Jaunatni", „Literatūru un Mākslu", „LPSR APP un Valdības Ziņotāju", „Madonas Arāju", žurnālus „Karogs", „Padomju Latvijas Skola", „Padomju Latvijas Boļševiks". 1946. gadā šim sarakstam pievienojās žurnāls „Bērnība" un avīzīte „Pionieris".
Klubā darbojās dramatiskais pulciņš. Lielākais sniegums bija R. Blaumaņa „Pazudušais dēls". Tas gan pilnīgi bija tikai Lejas skolas skolotāju nopelns. Nereti tika rīkotas dejas – vai nu klubā, vai Lejas skolas zālē. Spēlēja visbiežāk ugunsdzēsēju pūtēju kapela.
1945. gada rudenī sakarā ar Raiņa astoņdesmitgadi klubā bija Artūra Treiča priekšlasījums par Raiņa daiļradi, bet klausītāju bija bēdīgi maz, un man bija ļoti žēl, ka nebiju pratis savākt lielāku skaitu. 1946. gada beigās vai 1947. gadā atsākās Saikavas kora mēģinājumi, gatavojoties pirmajiem pēckara Dziesmu svētkiem, kas notika 1948. gadā. Madonā – stadionā, jo jaunās estrādes vēl nebija, bet Rīgā – Esplanādē. Nakšņojām kādā Pārdaugavas skolā. Matraču toreiz nebija, gulējām salmu cisās. Mācot balsis, diriģents Rubeņtēvs parasti iztika ar vijoli vien (bez klavierēm).
Kā sabiedriski pienākumi toreiz bija ugunsdrošības noteikumu pārbaude dažos māju desmitos un līdzdalība sējumu skaitīšanā.
1946. gada beigās pagasta vadība nolēma bibliotēkas telpas atdot milicijai, un bibliotēkai nācās pārcelties uz mājiņu, kur līdz tam bija milicija (arī policija tur visos laikos bija bijusi). Mājiņas otrajā galā bija pārcēlāja Leimaņa dzīvoklis, vēlākos gados tas ticis atdots bibliotēkai. Ja lasītāja meklētās grāmatas pagasta bibliotēkā nebija, bet tāda bija manā mājas bibliotēkā „Dekšņārēs", izmantoju iespēju atnest lasītājam grāmatu no mājām. Lai veidotu tādu it kā starpbibliotēku abonementu, pēc mana ierosinājuma viens no aktīvākajiem lasītājiem Pēteris Elksnītis atnesa savu grāmatu sarakstu (kādas 50 grāmatas). „Dekšņārēs" mums toreiz bija apmēram 400 grāmatu un žurnālu komplektu. 1944. gadā, frontei tuvojoties, to visu saliku lielā lādē un apraku. Laimīgā kārtā lādi neviens cits nebija atracis, viss saglabājās. Pēc 1949. gada 25. marta tas varēja būt labs papildinājums pagasta bibliotēkai. Tomēr tā nenotika. Partorgs bija tāds grāmatu draugs, ka represēto ģimeņu mājās grāmatas pievācis sev, arī mūsmājās. Lūk, kāda visatļautība. Ir patīkami tie brīži, kad kāda no „noklīdušajām" grāmatām atkal nokļūst īstā saimnieka rokās.
Sienas avīze iznāca pārāk reti. Politizglītības darbs bija ļoti neapmierinošs. Savienot labu darbu bibliotēkā, klubā un savā saimniecībā bija gandrīz neiespējami. Sākoties 1947. gadam, manā vietā nāca Vija Baltruka no „Krācēm".
Saikavas pagastā bija divas bibliotēkas – Saikavas 1. bibliotēka atradās Aiviekstes otrajā krastā Stalīdzānos, kur par bibliotekāri strādāja Zelma Eglīte, Saikavas 2. bibliotēka – Saikavā „Buzulā" (mājā aiz tautas nama), kur par bibliotekāri ilgus darba gadus strādāja Vija Auziņa (Lapiņa)."
Ilmārs raksta arī dzeju par dzimto Saikavu viņš ir sarakstījis vairākas klades, kuras apkopo daudzos dzejoļus gan par politiku, gan izsūtījumu utt.
02.03.2018.