Kā katru gadu pirms skolēnu brīvdienām Liezēres pamatskolā notika projektu nedēļa. Šogad tēma bija ļoti aizraujoša un noderīga, īpaši tiem, kas absolvēs pamatskolu, – profesijas. Bet projektu nedēļa noslēdzās ar Karjeras dienu, kurā piedalījās Liezēres pamatskolas absolventi – Jurita Mikoviča, Kristīne Čačka un Nauris Krūgaļaužs.
Karjeras dienas iniciatore un organizatore ir skolotāja Jolanta Pabērza, kas ir arī pedagogs karjeras konsultants pamatskolā: – Esmu izgājusi 160 stundu apmācību, un šī lieta mani ļoti ieinteresēja. Šogad sapratu, ka projektu nedēļa jāievirza citā līmenī, līdz ar to radās ideja par profesijām un karjeru. Un kas gan labāk par to varētu pastāstīt, ja ne paši Liezēres pamatskolas absolventi? Manuprāt, bērniem un jauniešiem šī tēma ir ļoti svarīga, jo, izvēloties profesiju, viņi izvēlas visu dzīvi. Īstenībā skolā bērni katru dienu veic ceļu pretī savai profesijai, uzzinot jaunu informāciju, darbojoties interešu pulciņos, apgūstot mācību vielu.
Skolēniem bija iespēja iesaistīties dažādos uzdevumos, ko bija sagatavojuši Karjeras dienas dalībnieki, kā arī klausīties par viņu izvēlētajām profesijām, to pozitīvajām iezīmēm.
Mans ceļš nebija klasisks
Stāsta Jurita Mikoviča: – Strādāju Nodarbinātības valsts aģentūras pārvaldē, sabiedrisko attiecību nodaļā, kur agrāk pildīju mājas lapas redaktores pienākumus, bet tagad esmu brīvprātīgā darba koordinatore un sabiedrisko attiecību speciāliste. Brīvajā laikā arvien darbojos arī novadu ziņās, kur gatavoju sižetus par novados aktuālām aktivitātēm. Esmu žurnāliste, kas nozīmē, ka kopā ar operatoru dodamies uz dažādām Latvijas vietām, reģioniem, lai Latvijas sabiedrībai atspoguļotu aktuālākos notikumus. Tāpat ir bijusi iespēja doties arī ārpus Latvijas – nupat atgriezos no sava otrā brauciena uz Franciju, Eiropas Parlamentu Strasbūrā. Strādāt esmu bijusi arī Briseles Eiropas Parlamentā, tāpat Krievijā, Sanktpēterburgā. Lai gan patiešām darbs ir interesants un dinamisks, paralēli tas ir ļoti stresains un enerģiju patērējošs, kas ir iemesls tam, kāpēc to neizvēlos kā pamatdarbu. Par savu trešo nodarbošanos minu šogad aizsākto iniciatīvu pārgājienu organizēšanā (pārgājienu cikls „Iepazīsti, izzini un sajūti Latviju 2017"). Organizējot un vadot pārgājienus, mēs, aktīva dzīvesveida entuziasti un interesenti, vēlamies iepazīt un izzināt Latvijas kultūrvēsturisko un dabas mantojumu. Bet svarīgākais – šo iespēju dāvājam ikvienam interesentam – bez maksas.
Jautāta, cik liela nozīme karjeras izvēlē bijusi ģimenei, draugiem un skolotājiem, Jurita turpina: – Manā gadījumā karjeras izvēlē šī loma nav bijusi klasiska – visas izvēles tika veiktas tikai un vienīgi manu izjūtu un pārliecības dēļ. Bet, protams, jau skolā man iezīmējās mīļākie priekšmeti – latviešu valoda un literatūra, sports, un skola jau neapzināti mums „iesēj" tās vēlmes un varēšanas, ko saproti tikai vēlāk. Bet par to, ka man vispār bija iespēja studēt, gan jāsaka paldies Liezēres pamatskolai tās toreizējās direktores Jolantas Pabērzas vadībā un „Ozoliņa-Medņa piemiņas stipendiju fonda" mecenātiem, īpaši Mārai Dāvis.
Beidzot Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma komerczinību novirzienu, zināju, ko negribu darīt, bet arī nezināju, ko īsti vēlos. Domāju – kā gan es šobrīd varu izvēlēties kaut ko vienu visai dzīvei? Ja nu man nepatiks, ja nu nepadosies – ko tad? Tas ir iemesls, kāpēc arvien atgādinu jauniešiem – dariet visu, lai izmēģinātu savas prasmes, zināšanas, sabalansējot ar vēlmēm, arī praktiski tajās iejūtoties. Šodien ir ārkārtīgi daudz iespēju praktizēties, darboties brīvprātīgi vai „ēnot" – izmantojiet to! Tikai tā varēsit sajust to īsto attiecīgās profesijas garšu. Jo, lai cik klišejiski tas skanētu, bet, ja dari to, kas tev patīk, izjūta, ka ir jāstrādā, būs reta parādība. Protams, visticamāk, nevienā profesijā neiztikt bez grūtībām, rutīnas darbiem un konfliktsituācijām, bet tās, ja darbs ir sirdslieta, uzveikt būs viegli un ātri vien aizmirsīsies. Pēc tehnikuma biju iestājusies Sporta pedagoģijas akadēmijā, izvēloties sporta zinātnes novirzienu, bet, Dievs vien zina, kas manā galvā tolaik sagriezās, un divas nedēļas pirms studiju sākuma izlēmu, ka tomēr nē, jālauž celmi citā virzienā – tā iestājos Latvijas Universitātē, uzsāku žurnālistikas studijas. Tajā gadā tieši bija jaunizveidots modulis, kurā tiku – multimediju producēšana, kurā mācījāmies „tehnisko" žurnālistiku – montējām, filmējām, intervējām, veidojām īsfilmas un citas lietas, kas šobrīd man ļoti noder darbā. Pašlaik studēju Vidzemes Augstskolas profesionālā maģistra studiju programmā „Pārvaldība un komunikācija".
Veido datorspēles
Savukārt Nauris Krūgaļaužs bērnus iepazīstināja ar paša izveidotu spēli „Get out". Tā ir piedzīvojumu spēle, kur komanda tiek ieslēgta telpā, no kuras jāizkļūst 60 minūšu laikā, meklējot norādes un pamanot dažādas sakarības: – Mācoties pamatskolā, biju pārliecināts, ka savu dzīvi saistīšu ar sportu, bet liktenim bija citi plāni. Pabeidzis Madonas Valsts ģimnāziju, iestājos Biznesa augstskolā „Turība". Spēlējot dažādas datorspēles, radās ideja par izlaušanās istabu, domāju, ka šī ideja ir unikāla un neviens par to nebūs iedomājies, bet sapratu, ka ārzemēs jau ir radītas šādas uzdevumu istabas. Tā ir intelektuāla piedzīvojumu spēle komandai, kurai, lai tiktu ārā, ir jāatrisina dažādi uzdevumi, mīklas, izmantojot loģisko domāšanu. Šobrīd esmu izveidojis trīs istabas: „Muzeja aplaupīšana", „Maniaks" un „Pirātu sala", kuras paredzētas bērniem. Vispirms, lai radītu šādu istabu, ir nepieciešama ideja. Tad ir jāuzraksta scenārijs, un atbilstīgi sižetam tiek piemeklēti uzdevumi. Istabas pamatā darbojas divus gadus, pēc tam tās ir jānomaina, lai spēlētājiem būtu interesanti. Nepārtraukti strādāju pie jaunām idejām, uzdevumiem. Lielāko daļu darbu veicu es pats, bet vislielākās problēmas sagādā zināšanas fizikā, matemātikā un ķīmijā, kā arī darbmācībā, kurām nepievērsu īpašu uzmanību skolas laikā. Šajā darbā tam ir ļoti liela nozīme. Šīs spēles ir ļoti populāras gan visā Eiropā, gan tepat Latvijā.
Paralēli darbam pie uzdevumu istabām Nauris organizē arī dažādus pasākumus, bet par saviem nākotnes plāniem viņš atklāj: – Turpināšu darboties šajā jomā. Domāšu un veidošu jaunas istabas, jo ir cilvēku atsaucība un interese. Konkurence mani nebiedē. Patīkami, ka tieku novērtēts. Piemēram, pagājušogad saņēmu „Quest revisor awards 2016" balvas nominācijās „Labākā šausmu istaba" un „Quest Revisor 2016. gada favorīts", kuras ieguva mūsu istaba „Maniaks". Patlaban strādājam pie idejas par istabu ar virtuālo realitāti.
Bet skolēniem noteikti ieteiktu ar interesi apgūt visus priekšmetus, jo dzīvē tas ļoti noderēs, pat ja pašiem šobrīd tā nešķiet. Galvenais ir nebaidīties un realizēt savus sapņus, tiekties uz mērķiem, un tad iecerētais izdosies. Pie pirmajām neveiksmēm nevajag nolaist rokas. Katrā biznesā ir kāpumi un kritumi.
Zināt, ko vēlies
Savukārt Kristīne Čačka bērnus un jauniešus iepazīstināja ar fizioterapeita profesiju, kā arī demonstrēja dažādus vingrojumus. Par savu profesijas izvēli stāsta Kristīne: – Interese par medicīnu man bija jau pamatskolas laikā, jo ļoti patika bioloģija, konkrētāk – anatomija un cilvēka fizioloģija. Domāt par mediķa karjeru iedrošināja arī skolotāja Vija Puriča. Svarīgs ir draugu, ģimenes, skolotāju atbalsts un iedrošinājums karjeras izvēlē. Manuprāt, tieši skolotāji ir tie, kuri pirmie var pamanīt bērna talantus un viņus virzīt uz to attīstību. Bet pats galvenais ir pašam saprast, ko vēlas darīt nākotnē, nevis ietekmēties no apkārtējo spiediena. Jo darbs būs jādara pašam. Liels ieguvums jebkurā profesijā ir gandarījums par paveikto, par katra mazā mērķa sasniegšanu. Fizioterapeita profesija iemāca pacietību, jo veselības uzlabošana nav vienas dienas darbs, tas ir ilgtermiņa process. Tāpat ieguvums ir māksla kontaktēties ar cilvēkiem. Medicīna vispār ir sava veida aicinājums. Ir jābūt vēlmei palīdzēt cilvēkiem, būt aktīvam. Ir jābūt arī interesei par veselību, veselīgu dzīvesveidu, kustībām un cilvēka anatomiju. Tā, manuprāt, ir vislabākā motivācija, lai mācītos fizioterapiju.
17.03.2017.