Iepriekšējā, 2012., gadā Vestienas pagastā tika reģistrēti trīs bērniņi. It kā nav daudz, bet, ja salīdzina ar situāciju pirms gada, kad netika reģistrēts neviens mazulis, tā jau ir laba ziņa. 2011. gadā Vestienas pagasts Madonas novadā, kā liecināja Madonas novada dzimtsarakstu nodaļas apkopotā informācija, bija vienīgais, kur nebija reģistrēts neviens dzimušais.
Arī Vestienas pagasta pārvaldes vadītājs Artūrs Vīle-Bērziņš atzīst, ka, ja skatās no šāda redzesleņķa un salīdzina dzimstības rādītājus ar 2011. gadu, to jau var vērtēt kā sasniegumu.
– Situācija nedaudz mainās, viena otra ģimene no potenciālajiem aizbraucējiem perspektīvu sāk saskatīt, arī dzīvojot Latvijā. Šur tur parādās arī jaunas darbavietas, un projām braukt no savas tēvu zemītes jau negribas nevienam. Ja vien ir iespēja atrast darbu, tad izvēlas palikt savā zemē. Taču diemžēl lielākā daļa bērniņu joprojām dzimst ārpus mūsu valsts robežām, – uzsver Artūrs Vīle-Bērziņš.
Vaicāts, vai, tuvojoties skolas laikam, ir cerības, ka skolas vecuma bērni varētu atgriezties dzimtenē, Vestienas pagasta pārvaldes vadītājs neslēpj savas šaubas.
– Tas ir maz ticams. Ja projām ir aizbraucis viens no vecākiem un bērni uz ārvalstīm aizbrauc tikai ciemos, tad cerības vēl ir, bet, ja ārvalstīs strādā visa ģimene un bērni Anglijā, Norvēģijā vai citā valstī ir sākuši apmeklēt bērnudārzu, tad diezgan droši var apgalvot, ka viņi tur ies arī skolā. Katrā ziņā tuvākajos četros piecos gados krasas izmaiņas nav gaidāmas. Situācija Latvijā joprojām ir nenoteikta, un arī jaunieši, kas dibina jaunas ģimenes, savai dzīvei grib drošāku perspektīvu, redzēt to vismaz vairākus gadus uz priekšu, bet pie mums Latvijas attīstības plānā pozitīvas izmaiņas nav saskatāmas. Diemžēl, domājot par valsts nacionālās attīstības stratēģiju, tā bieži vien beidzas līdz ar Rīgas robežu, bet valstij vajadzētu uzņemties atbildību arī par tautsaimniecības nozaru attīstību laukos – vai tas būtu pieniņš, ko zemnieks ražo, vai gaļa, vai kāda cita produkcija, bet lauku iedzīvotājam būtu jāzina, ka ar to varēs nodarboties vairākus gadus un vismaz gadus piecus nebūs apdraudēts arī noieta tirgus, – akcentē Artūrs Vīle-Bērziņš.
Viņš atzīst, ka bija laiks, kad laukos daudzi nodarbojās ar piena ražošanu, turēja un slauca govis, bet tad piena iepirkuma cena kritās. Tad pārmetās uz gaļas lopiem, un arī tas kļuva neizdevīgi, visu laiku notiek tāda raustīšanās uz vienu vai otru pusi. Turpretī, ja aizbrauc uz ārzemēm, tur ir noteikta alga, ko katrs regulāri saņem. Ja ar šo algu cilvēki var sevi uzturēt, izdzīvot un vēl kaut kas paliek pāri, tad arī savu dzīvi viņi konkrētajā valstī var plānot un, protams, neatgriezīsies dzimtenē, kamēr tur nebūs lielākas skaidrības par nākotni.
Vaicāts par skolas nākotni, Vestienas pagasta pārvaldes vadītājs atbild, ka kritiskākais varētu būt nākamais – 2013./2014. – mācību gads, jo šā gada pavasarī 9. klasi beigs lielāks skolēnu skaits, nekā pirmklasnieku, kuri rudenī uzsāks mācības, skaits, bet nākamajos trijos četros gados situācija varētu būt līdzīga tagadējai.
– Skolas saglabāšana ir ļoti svarīga. Ja tās nebūs, pazudīs arī pagasta centra identitāte. Laukos jau skola ir tā, kas visus satur kopā, – piebilst Artūrs Vīle-Bērziņš.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA