29. jūlijā Latvijas Biškopības biedrības Madonas nodaļas biškopju izbraukuma seminārs Murmastienes pagasta “Šķesteros” pie biškopja Māra Grudula pulcēja rekordlielu dalībnieku skaitu. Līdz ar to pasākumu var pat nosaukt par reģiona biškopju lielo vasaras sabraukumu.
Bitenieki jutās gandrīz kā kongresā, kas tika iesākts ar himnu dzīvās mūzikas pavadījumā. Par muzikālo fonu gādāja Agnese Solozemniece.
“Šķesteru’’ saimniecības plašajā un iekoptajā dārzā bija vieta visiem un visam — gan pieredzes apmaiņai, gan sarunām, gan atpūtai — arī dziesmām un dančiem. Pa vidu tika jūsmots par skaistajām 320 šķirņu dienziedēm, kas šovasar krāšņi zied Silvijas Grudules kolekcijā, kura sākās ar pāris stādiem 1994. gadā.
— Mūsu ģimenes biškopības tradīcijas ir sākušās jau tad, kad mans vecvectēvs, būdams dravnieks Ošupes pagastā, saviem mazbērniem katram ir atstājis mantojumā pa divām bišu saimēm. Divas saimes tika arī manai mammai Silvijai Grudulei. Tolaik viņa par bitēm neko daudz nav zinājusi, tikai to, ka tās lido pa gaisu un vāc no ziediem medu. Mācoties dažādos kursos un neklātienē beidzot tehnikumu, viņa biškopības laukā ir darbojusies ar panākumiem, par ko liecina plašā Ļeņina galvu kolekcija, kas nu ir kā vēstījums no aizgājušajiem padomju laikiem. Tagad — cits laiks un citas tradīcijas.
Kolhoza dravā mamma darbojās ilgus gadus, es mācījos līdzi. Tagad, kad “Šķesteros” drava ir uzticēta man, strādāju ar bioloģiskajām metodēm. Sējam nektāraugus, par ko ir pateicīgas arī kaimiņu bites, bet mēs un bites kooperējamies. Mēs iesējam bišu amoliņu, zālājus, kur ir gan bastarda āboliņš, gan stiebrzāles, savukārt bitenieki — Evita un Aigars Caunes — facēliju, un mūsu bites, vācot nektāru, satiekas. Dravniekiem taču ir jābūt labsirdīgiem, nedrīkst turēt ļaunu prātu, sevišķi uz bitēm, — ar latgaliska humora pieskaņu par saimniecību pastāstīja Māris Gruduls. Viņu saimniecībā zeme ir mālaina, tāpēc netiek ne sēta labība, ne arī turētas govis.
‘’Šķesteros” ir bioloģiskā lauku saimniecība, kur saimnieko ar dabiskām metodēm, nepielietojot ķīmiju. Arī dravošana notiek bioloģiski, līdz ar to Māris atzīst, ka ir grūti saglabāt simtprocentīgi visas saimes. — Esmu vēl tajos gados, kad var uzkāpt kokos un arī spietus saņemt — fizkultūrai ir jābūt, — jokoja Māris.
Ir bijuši gadi, kad laimējies saķert pat 30 bišu spietu. Tiek izmantoti pašu gatavoti stropi, bet starp tiem ir arī veikalā pirktie. Māris Gruduls atklāja, ka darbojas arī citās jomās — strādā Varakļānu mūzikas un mākslas skolā par skolotāju, kopā ar bērniem gatavo koka rotaļlietas.
Saimnieki vairākas reizes uzsvēra, ka zemīte — ap 50 hektāru — atrodas līdzenumā, ko skar vēji. — Augsne ir tāda, ka neatmaksājas ko sēt, daudz jāiegulda, lai kaut kas izaugtu. Arī laika apstākļi ietekmē darbību — kad citi jau krāmē laukā magazīnas, mūsu bites vēl deguntiņus nebāž laukā, jo ir auksti. Esam spiesti veidot visapkārt dzīvžogus, pirmajiem ziedputekšņiem stādām arī pūpolu un lazdu dzīvžogus. Stādīšana iepatikās, tāpēc dažādībai redz arī daudz skujeņu, lapukokus, arī ziemciešu dobes, — ar dārzu un skaistajām, krāsainajām dienziedēm iepazīstināja Silvija Grudule. Viņas skatījumā dienziede ir vislabākā puķe pasaulē, jo prasa minimālu kopšanu, bet ilgstoši zied. Ik dienas uzplaukst brīnišķīgi ziedi, kas nākamajā dienā jau nozied, bet pumpuru ir daudz.
— Pirmo dienziedi dabūju no vietējiem audzētājiem pirms sešpadsmit gadiem, tagad dienziežu kolekcijā aug daudzas skaistas ārzemju šķirnes, ko, kooperējoties ar Cesvaines audzētāju Ritmu Zeiļuku, pasūtām no ES valstīm, pārsvarā Beļģijas. Kopā ir ap 320 šķirņu, kas saliktas krāsu secībā no krēmīgās līdz tumši sarkanbrūnai krāsai. Šogad pirmie ziedi uzplauka agrāk nekā citas vasaras. Ne visas ārzemnieces gan tik labi iejūtas Latvijas apstākļos.
Silvija Grudule, stāstot par mājām “Šķesteros”, uzsvēra dzimtas saknes: — Māju cēla mans vectēvs, atgriezies no Pirmā pasaules kara, par godu pirmajam dēlam.
Viņa piebilda, ka medus izdodas tad, ja biškopība nav tikai peļņas avots. Arī dēlam Mārim un viņa sievai Inetai biškopība ir vaļasprieka nodarbe, jo abi strādā algotu darbu.
Pati Silvija atceras, ka kolhozā pie bitēm nostrādājusi 20 gadu. — Biju tāda azartiska un traka uz strādāšanu, tāpēc veicās labi. Manu darbu biškopībā tolaik novērtēja ar daudziem goda rakstiem — var pat istabu iztapsēt. Kolhoza laikā pie bitēm braucu ar zirgu, un gāja visādi, bija arī tā, ka bites sadzēla zirgu, tas dravai negribēja pat tuvoties. Likvidējoties kolhoziem, par pajām dabūju to pašu veco zirgu.
“Šķesteros” biškopji mēģināja arī profesionāli vērtēt dravošanas sezonu, kas vēl turpinās. Seminārā piedalījās arī biškopis, LBB darbinieks Jānis Trops, kas dalīja kolēģiem bezmaksas skudrskābi, skābeņskābi un bukletus par varroatozes ierobežošanu dravā.
Uz Jāņa Puriņa vaicājumu, kā vērtē šo medus gadu, bitenieki vienojās, ka tas tomēr nebūs ne labs, ne slikts, bet vidējs. — Pēc Jāņu lietavām sagaidījām karstu vasaru, bet medus tā īsti vairs negrib nākt. Lai nektārs izdalītos, kaut kā trūkst. Arī izsvīduma, ko parasti varam sagaidīt karstajās vasarās, nav. Patīkami, ka joprojām medus cenas neskar krīze. Medus cenas nekrīt, pat ziemas rapša medus tiek realizēts un par rekordcenu. Arī medus pieprasījums paliek arvien stabilāks. Vairumcenām ir tendence palielināties, un, ja šī cena palielināsies, tad biškopji krīzi neizjutīs. Madonas apkaimē ir viena no zemākajām medus cenām, domāju, tas ir tāpēc, ka mums ir ļoti daudz lauku saimnieku, kas maizi pelna ar biškopību, — teica Jānis Puriņš, kas saimnieko z/s “Jaunspieķi” Cesvaines novadā.
Autors: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto
Autors: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto