Otrdien interesentiem tika rīkots Valsts Lauku tīkla bezmaksas informatīvais seminārs zemnieku saimniecībā „Vaidavas" par netradicionālo koka formu izmantošanu amatniecībā, kamīnu mūrēšanu un dizainu. Šo pasākumu organizēja Viduslatvijas Lauku attīstības birojs (VLAB), un viesus savā sētā uzņēma un praktiskos padomus sniedza Vilnis Strautiņš.
Iepriekš jau esam stāstījuši par Viļņa Strautiņa aizraujošo hobiju – krāt dažnedažādas formas un izmēra akmeņus piemājas parciņā, no, kā pats Vilnis teic, „šķībiem, greiziem, nepareiziem" kokmateriāliem veidot interesantus dizaina priekšmetus un pat mēbeles. Tāpat apmeklētāju un ekskursantu acis piesaista seno laiku priekšmetu un darbarīku, no ārzemēm atvesto krūzīšu krājums.
Iesākumā semināra dalībnieki izstaigāja Akmens parka takas, un katrs iežos saskatīja citas formas un prātā apcerēja dažādus stāstus par tiem. Tā, piemēram, rašanās versiju akmenim, kas izskatās, kā tajā būtu iecirsts ķīlis, Vilnim Strautiņam priekšā pateikuši Rīgas bērni: kāds no mūsu senčiem vēlējies akmeni pārcirst un jau iecirtis tajā ķīli, taču mamuts atbildīgajā momentā iztraucējis, tāpēc to nācies pamest. Kas to lai zina, kādi interesanti stāsti dus zem šiem akmeņiem, taču Vilnis Strautiņš mācēja minēt konkrētus, sevis un mājinieku novērotus piemērus: – Man bija nokaltis viens bērzs, tam nebija galotnes. Taču, kad uz stumbra uzliku akmeni, tas atkal sāka dzīt atvases. Tāpat bērzu birzītes ielokā esošais akmens ar iedobumu ir ļoti enerģētiski vērtīgs: ja nolīst lietus, tas sakrājas šajā iedobumā, un pēc 24 stundām ūdens ir „uzlādējies". Jebkurš lauku cilvēks zina, kas ir sasprēgājušas rokas. Man atliek tās apmazgāt ar šo ūdeni, un efekts sasniegts labāks nekā ar dārgiem krēmiem. Dakteri par cēloni min dažādus iemeslus, bet ko viņiem citu darīt, ja iet roku rokā ar farmaceitiem?
Pirmo akmeni Vilnis uz māju „atvilcis" 1973. gadā, kad tas dzimtās puses, Līgo pagasta, piemājas pļavā bija traucējis siena pļaušanā. Akmens iepaticies formas pēc, līdz pat šim brīdim „Vaidavu" saimnieks Akmens parka krājumus izvēlas pēc gaumes un izjūtas: – Ja man iepatīkas akmens forma un enerģētika, vedu to mājās. Es nekad neaiztiktu mežos un senču svētvietās esošos akmeņus, jo katrs no tiem ir tur novietots kāda iemesla dēļ, katrs „nes" sev līdzi informāciju. Vai esam tik gudri, lai līstu iekšā sev nezināmajā?
Tāpat Vilnis Strautiņš ar svārstu pārbauda āderu izvietojumu un tikai tad savā parkā izkārto akmeņus. Par laimi, neviens akmens nepareizi vēl neesot nolikts. Jāatzīst, ka senču tradīcijas „Vaidavās" tiek turētas godā. Saimnieks pastāstīja, ka mūsu priekšteči nekad neesot cēluši māju, iepriekš nepārbaudījuši, vai tur nav āderu. Laika gaitā šīs zināšanas piemirstas, taču tām būtu jāatrod vieta mūsu ikdienā. Viņš turpināja: – Pamēģiniet no rīta, pirms saullēkta, basām kājām pastaigāt pa rasu. Ne jau velti latviešiem ir sakāmvārds: rīta stundai zelts mutē.
Runājot par akmens enerģētikas jušanu, Vilnis norādīja, ka jau daudzus gadus to izjūt dabiski, tāpat arī viņš spēj atrast āderes, vietas, kur jārok aka. Taču katram cilvēkam tādas izjūtas nav „no augšas" dotas; Vilnis Strautiņš uzskata, ka, dzīvojot saskaņā ar dabu, cilvēks var tās sevī atmodināt.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 22.10.2009.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto