Vēl, liekas, pavisam nesen meirāniešu un lubāniešu sirdis saviļņoja dzejnieka Jāņa Gavara 85. jubilejai veltīts pasākums „… klusi un mierīgi dzīvot!", ko organizēja dzejnieka bērni un mazbērni sadarbībā ar biedrību „Meirānieši".
Par šo pasākumu neviens skaistāk neko nepateiks, kā to 2009. gada decembrī rakstīja nu jau aizsaulē aizgājusī meirāniete Ārija Bērziņa: „Laiks pamazām katru apklusušu mūžu apaudzē ar sūnām. Cits aiz cita aiziet līdzgaitnieki. Nāk jauna paaudze, kas neko nelasa, ir kaut ko dzirdējuši, bet – aug sūnas. Un atrodas viens puisis, kas par varītēm grib šo sūnu noberzt nost, lai arī nākamā paaudze mirdzumu pamana. Šis viens puisis ir Aigars. Sāk viņš berzt, berž pāris gadu garumā. Izlolo ideju, desmit reižu būvē un jauc nost iecerētā pasākuma karkasu. Jauc un miksē savas agrās bērnības izjūtas, atmiņas ar nu jau izauguša jaunekļa redzējumu uz vectēva mūžu, dzeju, mūziku, fotogrāfiju valodu, saskarsmi ģimenē…" Ir aizskrējuši 5 gadi, bet tas ir vēl mūsu atmiņās…
Šogad 19. decembrī nu jau 90 gadu jubileju svinētu meirānietis, dzejnieks Jānis Gavars. Diemžēl jau 27 gadus viņš vairs nav starp savējiem. Ir palicis tikai tik daudz, cik mākslinieka kautrīgā, bet bagātā dvēsele ir skaļos vārdos izteikusi un roka paspējusi pierakstīt trijās dzejas grāmatās.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 02.12.2014.
Autore: DACE MEŽSARGA,
biedrība „Meirānieši"