Nejauši veikalā nācās ieklausīties divu sieviešu sarunā. Viņas izteica sašutumu par vērojumiem kapos, nesaprotot, kā atsevišķi piederīgie var būt tik nevērīgi, ar necieņu izturoties pret savu tuvinieku kapuvietām. Aizaugušas, nesakoptas. Saprastu, ja aizgājējiem vairs nav piederīgo, kas varētu apkopt kapus, vai piederīgie devušies uz ārzemēm, bet… Ja kapavieta ir iezīmēta, par to ir jārūpējas.
Šī dzirdētā saruna manī raisīja visdažādākās pārdomas: par dzīves jēgu, par ģimenes tradīciju stiprumu. Atcerējos sakāmvārdu: „Ko sēsi, to pļausi." Liela patiesība tajā ir. Kādas tradīcijas katrā personīgajā sētā tiks koptas un uzturētas, tādas tās pārmantos nākamās paaudzes. Par tradīciju stiprumu ir jārūpējas laikus, lai nebūtu bažu par mūsu pēcnācēju rīcību.
Ikvienai ģimenei vajadzētu izpētīt savas dzimtas pagātni, mantotās lietas turēt augstā godā. Atmiņā iespiedušās Jāņa Liepiņa raksta rindas: „No pagātnes godināšanas, no apbrīnošanas vispār sākas tautas dižciltīgums. Sentēvu darbi un kapi ceļ mūs augšā un dod mums sajūsmu nākamajiem darbiem." Bet, ja vairs nav neviena piederīgā, kas par kapavietu varētu parūpēties, ko tad? Vai to sakopšanu veikt sabiedriskā kārtā, vai pašvaldībām uzņemties atbildību par tām? Agrāk šis jautājums netika aktualizēts. Pagājām garām aizaugušajiem kapiem ar smagu nopūtu: nav vairs neviena mīļā, kas tos apkoptu. Par ievērojamu cilvēku, piemēram, skolotāju vai kultūras darbinieku, atdusas vietām kādreiz rūpējās vietējā skola. Kapiem tagad ir kapu pārzinis, kura datu bāzē vajadzētu būt ziņām par apbedītajiem un viņu piederīgajiem. Pieņemu, ka tās ir tikai virspusējas. Varbūt jāslēdz līgumi ar piederīgajiem par kapu aprūpi. Zinu cilvēkus, kuri ērtības labad labprāt izmantotu kapu aprūpes servisu. Par to derētu padomāt.
Sestdien Sarkaņos bija kapusvētki. Jau trešdien kapos varēja just rosību. Atskanēja motorzāģa, zāles pļāvēja un trimmera skaņas. Tika pļauts, griezts, kasīts, savestas smiltis, kūdra. Vienmēr ir patīkami nolūkoties enerģiskos, darboties gribošos cilvēkos. Sarkaņu kapos uzsāktos darbus pārlūkoja Andris Dolbe – Sarkaņu pagasta padomes priekšsēdētāja vietnieks, pašvaldības aģentūras „Komunālais serviss" darbu vadītājs, deputāts. Viņa vadībā kapos darbojās mūsu pašu Biksēres puiši: Jānis Circāns, 9. klases audzēknis Māris Puzāks un 11. klases audzēknis Māris Antonovs. Parunājot ar jaunekļiem, uzzināju, ka pagastā darbā iestājušies 4 vecāko klašu un 6 jaunāko klašu skolēni.
Lielajiem jāstrādā 8 stundas dienā, saņemot minimālo algu, mazajiem – 4 stundas dienā, attiecīgi saņemot mazāku samaksu. Darbā pieņemti uz mēnesi, no 1. jūlija līdz 1. augustam. Darbi jāveic visdažādākie: zāles pļaušana, krūmu griešana, ravēšana, malkas kraušana. Tā ir ļoti tālredzīga pašvaldības politika, nodrošinot nepilngadīgos ar iespēju strādāt. Sarkaņu pašvaldība ar Andri Simtnieku priekšgalā jūtami rūpējas par pagasta vides sakārtošanu, tādējādi vairojot pagasta ļaužu pašapziņu un lepnumu par savu pagastu. Pašvaldības ēkas apkārtne, pieeja estrādei un tēlniecības objektiem – viss ir sakopts.
Bet, atgriežoties pie sākotnējām pārdomām, mēs nedrīkstam būt ar vāju atmiņu un aizmirst savu pagātni un savus senčus. Ja būsim domās un darbos pie saviem tuviniekiem, ja pieminēsim viņu dzīvi, mēs dzīvināsim viņu dvēseles. Mēs dzeram no mūsu senču dvēseļu avotiem.
Tie dod spēka zāles. Ja neatminēsim savu sentēvu kapus un viņu darbus, mēs būsim kā no saknes attrūkuši un lidosim pa visiem likteņa vējiem.
Autore: INGRĪDA GAILĪTE
Sarkaņos
AUTORES foto