Mēs dzīvojam laikā, kad daudzi avīzēm kā drukātajam plašsaziņas līdzeklim neprognozē ilgu nākotni. Cilvēki sev nepieciešamo informāciju daudz operatīvāk un pilnīgāk spēs iegūt, izmantojot plašās interneta iespējas, un atkritīs vajadzība rokās čaukstināt avīzi. Taču nereti tieši šī spēja sajust rakstītu vārdu, manuprāt, cilvēkiem vēl ilgi liks dot priekšroku avīzēm un grāmatām, nevis ņirbošiem monitoriem.
Ļauties šīm nākotnes prognozēm vai tās noraidīt ir katra pašā ziņā, taču pagājušajā sestdienā Lubānas kultūras namā notikusī „Lubānas Ziņu" 15 gadu jubileja liecina par to, ka avīze vietējiem iedzīvotājiem joprojām ir viens no galvenajiem (ja ne svarīgākais) informācijas ieguves līdzekļiem.
„Lubānas Ziņu" pirmais numurs piedzima joku dienā – 1. aprīlī. Šo notikumu par nozīmīgu mirkli Lubānas pilsētas un tagad arī novada dzīvē uzskata visi, kas pagājušajā sestdienā bija pulcējušies uz avīzes redkolēģijas rīkoto jubilejas pasākumu.
Tā dalībnieku vidū bija gan izdevuma izveidē iesaistītie, gan tā atbalstītāji, gan tie, kas šo 15 gadu laikā ir gādājuši par to, lai avīzes saturs būtu interesants un Lubānas novada iedzīvotājiem saistošs.
Pirms 15 gadiem izdevuma redaktores pienākumus pildīja Gunta Lubkina, bet viņas vietniece bija Daiga Saulīte.
– Liels prieks šodien te atrasties un vēl lielāks prieks, ka pirms 15 gadiem iznākušajām „Lubānas Ziņām" ir izdevies sasniegt jauku pusaudža vecumu, un šim pusaudzim jau ir izveidojies diezgan stabils raksturs. Iespējams, ka savulaik mums ir izdevies ielikt labu pamatu, kas laika gaitā arī atzīts par labu esam. Par to mēs abas jūtamies ļoti gandarītas un novēlam „Lubānas Ziņām" turpināt augt, attīstīties un attīstoties nebaidīties mainīties, – jubilejas pasākuma dalībniekus uzrunāja Gunta Lubkina.
Daiga Saulīte viņas teiktajam piebilda, ka izjūt prieku par to, ka „Lubānas Ziņas" var lasīt arī internetā, kas par Lubānas notikumiem ļauj būt informētiem arī tiem, kas paši novadā nedzīvo.
Kā jau katram bērnam arī „Lubānas Ziņām" savulaik bija nepieciešami krustvecāki. Visu šo gadu garumā šī loma tika atvēlēta ilggadējam Lubānas pašvaldības vadītājam Miķelim Gruzītim un Sofijai Mačai.
– Avīze piedzima laikā, kad jau bija pagājuši daži gadi kopš brīvvalsts atjaunošanas. Atmodas sākumā lubānieši bija ļoti aktīvi. Kuplā skaitā nācām kopā arī šajā kultūras nama zālē. Vēlāk šī aktivitāte noplaka, līdzīgi kā pēc plūdiem. Uz iedzīvotāju sapulcēm nāca vien 20-30 cilvēku, lielākoties veci ļaudis. Tad arī radās doma par avīzes nepieciešamību, kas beigās arī īstenojās. Šo gadu gaitā momenti ir bijuši dažādi, taču vismaz bijušajā Madonas rajonā „Lubānas Ziņas", ja spriež pēc apbalvojumiem, šajā laikā ir bijis viens no labākajiem informatīvajiem izdevumiem, – norādīja Miķelis Gruzītis, vēlot izdevumam tikpat gruntīgi turēties arī uz priekšdienām.
Saziņai ar iedzīvotājiem
Sofija Mača avīzes jubilejas pasākumā pieticīgi atzina, ka viņas nopelni avīzes tapšanā nav lieli, tik vien kā ierosinājums.
– Nedaudz pakavēšos vēsturē, kā tas viss notika. Vēl padomju gados, strādājot izpildkomitejā, informāciju iedzīvotājiem sūtījām ar apkārtrakstiem. Tālāk šo informāciju iedzīvotājiem, dažkārt pat pret parakstu, paziņoja ielu vecākie. Tika rīkotas arī iedzīvotāju sapulces, kas pašlaik, interneta laikmetā, vairs nav tik aktuāli. Atnākot atmodai, šī darbība apstājās, jo sabiedriskā kārtā ielu vecākos vairs izmantot nevarēja. Strādājot sociālās aprūpes komitejā, mums bieži vien radās vajadzība iedzīvotājiem kaut ko paziņot, taču tas bija grūti izdarāms. Bieži tikāmies ar Miķeli Gruzīti, un kādā no šādām reizēm saruna ievirzījās par saziņas līdzekļa nepieciešamību, jo regulāri tika pieņemti jauni noteikumi, likumi. Tas bija jau 1994. gadā. Jutām arī, ka šur tur pagastos sāk iznākt vietējās avīzes, līdz ar to radās neliela skaudība – kādēļ mēs to nevaram izdarīt? Iesākumā domājām izdot vienkāršu informatīvu biļetenu, taču vēlāk visi vienojās par avīzi, un tā 1. aprīlī iznāca „Lubānas Ziņu" pirmais numurs, – par to, kas pamudināja izdot pašvaldības avīzi, runāja Sofija Mača.
Viņa atzina, ka pati apzinīgi krāj katru avīzes numuru, jo tā nākamajām paaudzēm būs laba Lubānas hronika.
– Es ļoti priecājos, ka mums Lubānā tomēr ir sava avīze un ir ļaudis, kas veica un veic šo ne vienmēr patīkamo pienākumu. Cilvēki lielākoties ir labi, taču nereti viņi mēdz būt arī nežēlīgi. Katrs nāk ar savām prasībām un pauž savu neapmierinātību. Kāds nav pietiekami ievērots, kāds sajuties aizskarts, cits uzskata, ka ir nepamatoti aizmirsts. Tas viss ir jāuzklausa redaktorei, gan reizēs, kad pārmetumi ir pamatoti, gan reizēs, kad nav. Jā, mēs protam prasīt un kritizēt, taču es aicinu atcerēties teicienu – „Cik skaista būtu pasaule, ja katrs izdarītu kaut vai tikai pusi no tā, ko prasa no citiem", – aicinot veidot pasauli labāku, klātesošos uzrunāja Sofija Mača.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 13.04.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
AGRA VECKALNIŅA foto