Trīs aprīļa dienas Kusas pamatskolas 1. klases skolēniem un viņu audzinātājai Vitai Frīdvaldei pagāja kopā ar kino ļaudīm.
Režisors Ivars Seleckis, operators Valdis Celmiņš un skaņu operators Klāvs Siliņš bija līdzās visām tām norisēm, kas ikdienā ar šīs klases audzēkņiem notiek.
– Mūs filmē un Kārli – visvairāk, – jautājot bērniem par notiekošo, cits caur citu viņi sauca. – Pēc diviem vai septiņiem gadiem mūs varēs redzēt televizorā.
Uz „Stara" jautājumu, kas tad šajās dienās pieredzēts, Kusas pamatskolas pirmklasnieki atklāja: – Mācību stundās runājām par kosmosu un citplanētiešiem, patika kosmosa bildes. Varējām minēt putnu balsis, un vēl bija jāgatavo raidījums, kurā bijām žurnālisti. Mums vajadzēja sagatavot dažādas ziņas, bija laika ziņas, sporta ziņas, stāstījām par visu, kas notiek pasaulē un Latvijā. Piemēram, par avārijām, bēgļiem, plūdiem, par to, kā cilvēki palīdz dzīvniekiem.
Skolotāja Vita Frīdvalde piebilda, ka rosinājusi bērnus padomāt, kas vēl ir aiz mākoņiem, aiz zvaigznēm, kāds tad ir kosmoss. „Tā kā dabā ir pavasaris, skaitījām dzejoļus par putniem un klausījāmies putnu balsis."
Uz jautājumu, ko klasei nozīmē fakts, ka visur seko un klāt ir filmētāji, klases audzinātāja atbildēja: – Tā patiešām nav ikdienas situācija, un ar to bija jārēķinās. Tomēr centāmies neko mākslīgi nespēlēt, savu dzīvi neizkrāšņot, lai ciemiņi redz bērnu ikdienas darbu. Viņiem svarīgi bija dzirdēt to, ko pirmklasnieki domā par vietu, no kurienes nāk.
Svarīgas likās nevis iemācītās zināšanas, bet bērnu skatījums un izpratne par pasauli, kurā dzīvo. Patīkami pārsteidza, ka pirmklasnieki varēja nosaukt 10 putnu balsis – viņi atpazina stārķa, gulbja, dzērves, pīles, vārnas un citu apkārtnes putnu balsis. Lauku bērni ir tuvāk dabai, viņi tajā ieklausās un var pastāstīt par redzēto citiem.
Skolotāja Frīdvalde secinājusi vēl ko – viņas audzināmajiem nav sāpju pieredzes, bērni izdzīvo savu laimīgo bērnību: – Kad klasei tika piedāvātas trīs lietas: ābols, kas dziedē, spogulis, kurā ielūkojoties redz to, ko vēlas, un sedli, ar kuriem var doties, kur vien gribi, viņi izvēlējās sedlus. Kāds vēlējās nokļūt pasaku zemē, cits – doties uz Rīgu vai Rēzekni, neviens neizvēlējās ābolu, kas dziedē. Kad kopīgi spriedām, ko tad īsti tomēr varētu dziedināt, tas, ko minēja bērni, bija skrambas, sasitumi, viņiem nebija lielu kolīziju vai nelaimju. Patīkami, ka mūsu bērni dzīvo pasargātā vietā un sabiedrībā. Runājot par labajām un sliktajām lietām, pirmklasniekiem slikti šķita tas, ka iekož ērce, arī lapsenes reizēm kož un suņi mēdz iekost. Vēl kādam brālis dara pāri – visas bija īslaicīgas lietas, kur labā, protams, bija vairāk. Līdz ar to secināju, ka bērnus uztrauc mazas, lokālas lietas; iespējams, pilsētas skolēni atbildētu pavisam citādi. Mūsējiem ir laimīgā bērnība un stabila nervu sistēma.
Iecerētās filmas nosaukums ir „Turpinājums". Tās scenārija autore ir Dace Dzenovska, režisors Ivars Seleckis, producente Antra Gaile, studija „Mistrus Media". Paredzēts filmēt septiņus bērnus septiņās dažādās Latvijas vietās, kuri šajā mācību gadā uzsāka iet skolā. Filma turpināsies ik pēc septiņiem gadiem, katrreiz jaunam režisoram fiksējot šo septiņu bērnu dzīves pavērsienus un līdz ar to – arī visas valsts ceļu uz nākotni.
– Mūsu uzmanības lokā ir septiņi bērni, faktiski septiņas klases, pie kurām regulāri braucam rudenī, ziemā, pavasarī, vasaras sākumā, kamēr bērni pabeigs 1. klasi, – „Staram" apstiprināja režisors Ivars Seleckis. – Dodamies uz Latgali,
Vidzemi, Kurzemi, Zemgali, Rīgu. Jūsu pusē strādājam Kusas pamatskolā. Veidojam filmu, kurā būs stāsti par bērniem, kas uzsāk savas patstāvīgās mācību gaitas. Pēc tam paredzēta pauze, un pēc 7 vai 9 gadiem atkal ieradīsimies. Tad bērniem atkal viens gads būs tāds, kur regulāri tiksimies. Iespējams, ka tā jau būs cita filmēšanas grupa, bet darbs turpināsies. Atkal būs neliela pauze, un pēc tam filmēšana atsāksies, līdz cilvēks iegūs augstāko izglītību; tas varētu būt laiks, kad viņam ir ap 25 gadiem. Šīs daudzās filmas kopā radīs priekšstatu par to, kā jauns cilvēks Latvijas valstī attīstās, kādam procesam iziet cauri, kā mainās viņa domas un apkārtne. Noskatoties visas uzņemtās filmas, varēs spriest par laikmetu – kā un ko māca, kā ģērbjas, visu saliekot kopā, iegūsim interesantu ainu.
Uz jautājumu, kad varētu būt pirmās filmas pirmizrāde, režisors vēstīja, ka pirmā filma varētu būt gatava tikai 2018. gadā. „Tas ir ellīgs darbs, jo uzfilmētais materiāls ir liels, to tagad kraujam kaudzē. Svarīga būs atlase, tas, kā šie stāsti tiks pasniegti. Rādīt septiņas paralēlas biogrāfijas, lai bērni skatītāju redzējumā nesajūk, – pie tā ir jāpiestrādā."
Operators Valdis Celmiņš piebilda: – Kamēr nav uzņemts pēdējais kadrs, neviens nevar pateikt, kā filma beigsies. Iesākt var viegli, bet kā nobeigt, tas mūs nodarbina. Tāpēc par pirmizrādi nerunājam. Kamēr lācis nav nomedīts, ādu dalīt nevajadzētu.
Taujāts, ko īpašu filmētāji ieraudzīja Kusā, Ivars Seleckis atbildēja: – Sastapām skaistu skolu, labus skolotājus, gudrus skolēnus. Bērni nejutās traucēti, ir jau mūs pieņēmuši. Kusā filmējām riteņbraukšanas stundu, citās skolās nekas tāds nenotiek. Viss ritēja dabiskā procesā, kurā neiejaucāmies, bet vērojām un fiksējām.
Prasīts, kāpēc īsti izvēlējās Kusas pirmklasniekus, režisors bija noslēpumains: – Braucām skatīt daudzus bērnudārzus, vērojām, kā bērni domā, runā, kauliņi izkrita par labu Kusai, tāpēc esam šeit. Līdz šim par šādas vietas eksistenci nezinājām. Kas vainas Kusai? Labi cilvēki, draudzīgi, saprātīgi bērni, skaista apkārtne, nav disharmonijas, viss rit ļoti organiski.
Uz jautājumu, vai jaunā paaudze aug ar savu redzējumu, režisors aizdomājās: – Katrā vietā tas ir savādāk. Lielpilsētā bērni ir citādāki, mazpilsētā un lauku skoliņā – vēl citādāki. To nosaka vide, priekšstati. Lauku bērnam, runājot par nākotni, ir citas domas, rīdziniekam – citas. Bet neviens nav atpalicis, cilvēks tikai nedrīkst pārtraukt savu izglītību, jo, ja paskatāmies vēsturē, Ņūtons, piemēram, līdz 12 gadiem neesot pat lasījis. Svarīgi bērnos attīstīt spējas un rosināt viņus domāt. Filmēšanas laikā augsni tam sagatavo skolotājs, mēs no tās pārtiekam. Esam komanda, kas ir pietiekami rūdīta, lai izietu no visdažādākajām situācijām.
Jāpiebilst, ka kinorežisors un operators Ivars Seleckis šobrīd ir vecākais aktīvi strādājošais dokumentālists Latvijā. Režisora kontā ir vairāk nekā 20 pilnmetrāžas filmu. Ivars Seleckis ir Eiropas Kinoakadēmijas balvas laureāts, šo balvu režisors ieguva par dokumentālo filmu „Šķērsiela".
– Mums ir laba komanda – operators Valdis Celmiņš, skaņu operators Klāvs Siliņš, vēl jāpiemin atbildīgais par transportu – Armands Prūsis, jo filmēšanas procesā pārvaram lielus attālumus, – atklāja Ivars Seleckis. – Filmēšana ir tik intensīva, ka paralēli neko citu darīt nevar. Nākamā vieta, uz kurieni brauksim, būs Rēzeknes puse – Stoļerova.