17. februārī Lubānas novada tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrā notika jau ceturtā tikšanās pasākumu ciklā „Dzimis Lubānas pusē, audzis Latvijai": šoreiz ar četrzvaigžņu viesnīcas „Avalon hotel" šefpavāru Egilu Grinfeldu.
Egils nāk no Lubānas, šeit mācījies skolā, bet pēc Lubānas vidusskolas 9. klases beigšanas nolēmis, ka vēlas apgūt pavāra profesiju Rīgā. Egils stāstīja par savām darba gaitām – viņš sācis ar praksi prestižajā restorānā „Vincents" (prakse gan nebijusi tik salda, kā liktos, jo – „tik daudz dārzeņu, kā „Vincentā", es savu mūžu neesmu mizojis" – tā Egils), taču pie virtuves vienkāršākajiem darbiem apstāties noteikti negribējās, un Egils cītīgi vēroja pavāru darbu. Tālāk strādājis vairākos „Lido" restorānos, bet gribējies vairāk radošuma un dažādības. Pirmā vērā ņemamā restorāna pieredze gūta, strādājot pie Laura Aleksejeva viesnīcu „Rolands" un „Rīdzene" restorānos, un te pirmās ugunskristības – pirmajā vakarā, kad Egils paliek kā galvenais pavārs, ierodas kāds tajā laikā ietekmīgs Latvijas baņķieris un sauc pavāru zālē, lai personīgi nodotu pasūtījumu ar tik daudzām norādēm, ka bail! Gardēdis beigās bijis apmierināts, lai arī dabūjis ēdienā sīpolus, kaut gan pirms tam pavāram piekodinājis noteikti no šī dārzeņa atturēties. Tam sekoja darbs viesnīcas „Bergs" restorānā, izstāžu centrā „Ķīpsala" (šeit klāti banketi ļoti lielam viesu skaitam – virs 1000, lielākais bijis ap 2500 cilvēku – iedomājieties – tie būtu visi Lubānas novada iedzīvotāji!). Katrā vietā tika gūta atšķirīga un ļoti vērtīga pieredze. Taču galvenā atziņa, lai veiktu pavāra darbu, – ēdiena gatavošana patiešām ir jāmīl, tam ir jābūt sirdsdarbam.
Par šefpavāru četrzvaigžņu viesnīcas „Avalon hotel" restorānā Egils strādā jau trīs gadus, viņa vadītajā komandā ir 18 cilvēki, to skaitā konditori, pavāri un virtuves palīgstrādnieki. Darbdiena vidēji ir 8-10 stundas ilga, bet ir bijis jāstrādā arī 14 un vairāk stundu. Iespēju robežās tiek izvēlēti Latvijas ražotāju un zemnieku produkti. Pašam Egilam visvairāk patīk gatavot mazās uzkodas, tas gan esot pats piņķerīgākais un laikietilpīgākais darbs. Kas pašam garšo vislabāk – ēd visu, ciena un novērtē mājās gatavotu ēdienu, brokastis uzskata par svarīgāko dienas maltīti un iesaka to noteikti ieturēt ikvienam. Interesanta nianse – Egils, veidojot jaunu ēdienkarti un izvēloties jaunu ēdienu, sākumā šo ēdienu uzzīmē (nevis pagatavo), jo tā varot izjust tieši krāsu kompozīciju. Kā izrādās, kādā no periodiem, kad tika mainītas darbavietas, Egils sācis gleznot, un arī tas viņam padevies. Lai arī pašreiz netiekot gleznots, skatot Egila gatavoto ēdienu fotogrāfijas, šķiet, ka gleznošana turpinās uz gardēžu šķīvjiem – tik skaisti noformēts ir Egila gatavotais ēdiens.
Vai zinājāt, ka arī ēdienu gatavošanā un pasniegšanā ir tā saucamā jaunākā mode? Piemēram, ir bijis molekulārās virtuves laiks (ar fiziskiem un ķīmiskiem procesiem, kas pagatavošanas laikā noris ēdienos un to sastāvdaļās, maina ēdiena krāsu, formu, tekstūru, garšu un citas īpašības, piemēram, iegūstot caurspīdīgus makaronus), arī laiks, kad ar speciālu dūmu pistoli zem ēdiena kupola pirms pasniegšanas iepūš dūmus, lai, vāku atverot, rastos priekšstats, ka tas ir pagatavots tik tikko. Pašlaik modē ir spoguļglazūra desertiem un lēna ēdiena gatavošana (lēna šī vārda tiešākajā nozīmē – piemēram, liellopa steiku ūdens peldē speciālā vakuuma maisā gatavo divas stundas, bet liellopa vaigus – 16 stundu). Un – kā tirgū jokojuši pārdevēji – liellopu vaigus pērk vai nu mājas mīluļu barošanai, vai restorānu viesu pārsteigšanai, jo tos tiešām ir jāmāk pagatavot, lai iegūtu delikateses statusu.
Egila stāstītais būtu noderējis jauniešiem, kuri pašlaik domā par iespējamo profesijas izvēli, jo stāstījums bija aizraujošs un patiess, viņš arī bija gatavojies stāstīt par pavāra profesijas apguves iespējām Latvijā. Ceram, ka jau drīzā nākotnē būs iespējams organizēt šefpavāra un Lubānas puses jauniešu tikšanos.
Noteikti jāpiemin arī Egila fotogrāfa talants. Varbūt, ka pirmsākumi meklējami laikā, kad viņa tētis pats bijis aizrāvies ar fotografēšanu un Lubānas vidusskolā vadījis fotopulciņu. Bet pie fotografēšanas Egils nonācis vai, varētu teikt, atgriezies, strādājot restorānā, kad viņa priekšnieks pagatavotos ēdienus fotografējis, tā arī Egils iedvesmojies un sācis iemūžināt savus gatavotos ēdienus fotogrāfijās, jo zināms, ka izcils ēdiens no šķīvja pazūd vēja spārniem. Pēc tam radusies vēlme fotografēt ārpus virtuves. Lai iegūtu labu kadru, nav žēl ne zemē gulties, ne ūdenī brist, ne kalnā kāpt! Bijušas arī klasiskās kļūdas, domājot, ka – jo dārgāks fotoaparāts, jo labākām jābūt bildēm, bet, kā nojaušat, tas nav svarīgākais. Svarīgākais – ļaut gaismai nonākt kadrā pareizi un prast veidot kompozīciju. Foto knifus mācījies pie sava klasesbiedra Jāņa Konona, kas ar fotografēšanu nodarbojas jau profesionāli. Egils un viņa draudzene Eva ir arī kaislīgi ceļotāji, tur tiek gūti gan jauni iespaidi, gan fantastiskas fotogrāfijas. Un, lai kādā dienvidu pludmalē iegūtu lieliskas bildes rīta gaismā, pārim nav bijis žēl celties sešos no rīta, jo tad pludmale pieder tikai abiem.
Tikšanās beigās apmeklētājiem kompliments no šefpavāra – Egils visu klātbūtnē tikai pārdesmit minūšu laikā pagatavoja zemeņu saldējumu. Kā tas iespējams tik īsā laikā? Atbilde – ar šķidro slāpekli, kura temperatūra ir -195,8°C. Egils saldētu zemeņu, cukura un saldā krējuma masai pakāpeniski pievienoja šķidro slāpekli, kas masu acumirklī sasaldēja. Ticiet, saldējums bija fantastisks! Un skats kā kulinārijas labākajos raidījumos – slāpekļa radītie aukstuma dūmi bija iespaidīgi! Ko tādu daudzi klātienē vēroja pirmo reizi.
Mēs, Lubānas puses iedzīvotāji, priecājamies, ka Egils ar savu darbu un mērķtiecību ir sasniedzis tik daudz. Kā teica Egils, labas bildes automātiskajā režīmā nevar iegūt nekad, tad gribam to attiecināt arī uz ikviena no mums dzīvi – tā ir jāveido pašam, citādi dzīvošana autorežīmā var kādā brīdī nest pamatīgu vilšanos.
Kas gan varēja iedomāties, ka biedrību „Lubānas Puse" dibinājušo dāmu 2017. gada vasarā radusies ideja par godu Latvijas simtgadei ik mēnesi rīkot tikšanās ar Lubānas pusē dzimušiem novadniekiem tiks realizēta un rīkotās tikšanās būs tik interesantas un vienlaikus tik dažādas, kā paši viesi.
Lai arī sākotnēji ideja šķita pārdroša, tagad ir skaidrs, ka, tikai pašiem rīkojoties, ir iespējams padarīt dzīvi laukos daudzveidīgāku, turklāt tas neprasa tik daudz ieguldījumu, kā sākotnēji varētu šķist. Tādējādi aicinām ikvienu, kurš vēlas tikties ar iedvesmojošiem cilvēkiem, apmeklēt turpmākās tikšanās Lubānas novada tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrā. Vēl tādas ir plānotas astoņas, tuvākā būs 31. martā, kad tiksimies ar Rinaldu Slucki – AS „Digital Mind" vadītāju un vairāku tehnoloģiju uzņēmumu līdzdibinātāju, brīvajā laikā – profesionālu triatlonistu, triatlona sacensību „Ironman" dalībnieku.
Biedrības „Lubānas Puse" vārdā –
INGA ZVIEDRE un TIJA ŽVAGINA
02.03.2018.