Diemžēl arī Madonas novadā graustu netrūkst. Daži no tiem (piemēram, Gaiziņkalna skatu tornis) ik pa laikam tiek nojaukti, taču viens no pamanāmākajiem vēl gaida vai nu savu atdzimšanu, vai – un tas jau ir reālāk – demontāžu.
Runa ir par plašo triju ēku kompleksu Lazdonas centrā, kas kopš Padomju Savienības sagrūšanas pamazām turpina darīt to pašu, ko izdarīja savienība. To, ka pamazām postā ejošās būves negrezno nedz Lazdonu, nedz Madonas novadu kopumā, apzinās ikviens, tai skaitā Madonas novada pašvaldības dome, kas pagājušajā piektdienā uzdeva būvju īpašniekam – SIA „Lazdonas atpūtas komplekss" – likumdošanā noteiktajā kārtībā nojaukt avārijas stāvoklī nonākušās jaunbūvju ēkas, sakopjot teritoriju līdz šā gada 1. jūlijam.
Ja nenojauks īpašnieks, jāiesaistās pašvaldībai
Madonas novada būvvaldes vadītājs Andris Rieba, informējot deputātus par pašreizējo situāciju, atzina, ka visas trīs jaunbūvju ēkas atrodas avārijas stāvoklī. Tās ir daļēji sabrukušas, bīstamas cilvēkiem un vizuāli bojā ainavu.
– Līdzās atrodas SIA „Lazdonas piensaimnieks" ražotne un SIA „IMA Signāls", uz kurieni bieži vien tiek vesti tūristi, un šīs jaunbūves atstāj ļoti nepatīkamu iespaidu, – sacīja Andris Rieba.
Būvvaldes ziņojums par to, kādā stāvoklī ir savulaik ar lielām ambīcijām būvētais komplekss, tiešām nav iepriecinošs. Nenožogotajā teritorijā brīvi var iekļūt (un arī iekļūst) nepiederošas personas, pieaugušie lieto alkoholu, bet bērni izmanto bīstamo ēku telpas spēlēm un citām izklaidēm. Par to liecina atkritumu, iepakojumu un izlietoto dzērienu taras kaudzes.
Jumta koka konstrukcijas ir sapuvušas un daļēji sabrukušas. Vietām brūkošās koka konstrukcijas izgāzušas vai deformējušas ārsienas.
Jaunbūvju saliekamā dzelzsbetona paneļu pārsegums ir pakļauts erozijai, pārseguma nesošā metāla armatūra – korozijai. Dzelzsbetona pārseguma papildu sabrukumu veicina uz tā saaugušie koki, kas otrā stāva līmenī ir jau sasnieguši ievērojamu garumu. Ārējo komunikāciju akas ir dziļas un nenosegtas ar lūkām vai vākiem. Atsevišķi koka dēļu nosedzošie aku vāku vairogi – sapuvuši. Dažas bīstamās akas atrodas tiešā tuvumā cilvēku iestaigātām takām. Andris Rieba norādīja, ka īpašnieks nereaģē uz vairākkārtējiem būvvaldes rakstiskiem brīdinājumiem, būvinspektora atzinumiem par būves pārbaudi un sastādītiem administratīvo pārkāpumu protokoliem.
Jau domes sēdē deputāti visai skeptiski raudzījās uz iespēju, ka īpašumu varētu sakārtot pats tā juridiskais īpašnieks, kas, saskaņā ar Lursoft datiem, savu darbību ir izbeidzis 2014. gadā, bet īpašums ir ieķīlāts bankā. Līdz ar to arī, ja īpašnieka vietā nojaukšanu veiktu pašvaldība, iespēja piedzīt iztērētos līdzekļus līdzinās nullei.
Madonas novada domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters atzina, ka visas jaunbūves nav vienlīdz sliktā stāvoklī, tādēļ objekta sakārtošanu varētu veikt vairākās daļās.
– Viskritiskākā situācija ir ar jaunbūvi līdzās SIA „Lazdonas piensaimnieks". Tai jumts ir bīstami iegruvis, un vismaz jumta konstrukciju noteikti ir nepieciešams nojaukt, mūrus vēl var censties iekonservēt. Labākā stāvoklī ir vidējā jaunbūve, kurai var apdarināt ieejas un logus, kas apgrūtinātu iekļūšanu ēkā, un tā vēl kādu laiku varētu stāvēt, gaidot savu saimnieku, – minēja Andrejs Ceļapīters.
Pēc deputātu domām, noteiktais termiņš – 1. jūlijs – ir gana ilgs, lai varētu pārliecināties par to, vai īpašniekam ir vēlme sakārtot savu īpašumu.
„Kā dadzis acī"
Šādi grausta ietekmi uz Lazdonas pagastu „Staram" raksturoja tā pārvaldnieks Jānis Rieksts.
– Visu šo gadu gaitā īpašums ir ticis pārdots un pārpārdots. Kādas tik ieceres saistībā ar tā izmantošanu esam dzirdējuši, taču nekas no tā nav realizējies. Manuprāt, labākais būtu graustu pilnībā nojaukt, jo atjaunot un piepildīt ar funkcijām tādu kompleksu neviens uzņēmējs neņemsies. Esam paši ar vietējiem uzņēmējiem runājuši un vaicājuši, vai nevēlas iegādāties ēkas un zemi, kurām pēdējā izsolē kopējā cena bija 20 000 eiro, taču intereses nav, – norādīja Jānis Rieksts.
Lazdonas pagasta pārvaldes vadītājs neslēpa, ka grausts rada problēmas pagastam. Bērni pamanās ložņāt pa plašajām atpūtas kompleksa telpām, un ēkām līdzās regulāri tiek arī dedzināta kūla.
– Ar šo īpašumu mums problēmu netrūkst. Arī man māja ir pretī graustam, un, kad atbrauc kāds tālāks ciemiņš, viņš parasti vaicā – kas jums tā par dīvainu būvi? – atzina Jānis Rieksts.
Jā, kas tā par būvi?
Jānis Rieksts, vēršot skatu vēsturē, pastāstīja, ka padomju saimniecību periodā visai turīgi dzīvoja vietējā zvērsaimniecība. Doma par vērienīgā kompleksa būvi radusies Padomju Savienības norieta gados. Tolaik visa valūta plūdusi uz Maskavu, bet zvērsaimniecībai pretī doti būvniecības materiāli, sakot – būvējiet to, kas jums nepieciešams. Tajā laikā pussabrucis bijis vietējais klubs, kas šobrīd vairs nepastāv, daļēji arī tādēļ radusies doma par liela atpūtas kompleksa – kultūras centra – būvniecību. Beigusi pastāvēt Padomju Savienība, un arī ambiciozā iecere palikusi līdz galam nerealizēta.
– Žēl, ka tas viss tagad iet nebūtībā. Diemžēl zvērsaimniecība laikā, kad kaut kas vēl bija glābjams, šo īpašumu nenodeva pašvaldībai, bet sākās tā pārdošana no viena privātīpašnieka citam, katru reizi sakot: „atjaunosim", „sakārtosim", „sataisīsim". Vieni vēlējās ierīkot ražotni, citi – pansionātu utt., bet viss tā arī palika skaistu ideju līmenī. Pagasta pārvaldei gan no visa tā ir tikušas tikai galvassāpes un nekustamā īpašuma nodokļa parādi, kuru kopējā summa jau tuvojas 10 000 eiro, – ar nožēlu par to, kā veidojusies lielā grausta vēsture, runāja pārvaldes vadītājs.
Jānis Rieksts atzina, ka īsti nesaskata risinājumu, ko darīt ar šo graustu. Viņam ir zudusi ticība, ka kāds uzņēmējs varētu šo vietu sakārtot, taču arī tad, ja pašvaldība nojauktu graustu, diezin vai izdotos iztērētos līdzekļus atgūt.
04.04.2017.