Šopavasar ar bijušās Aiviekstes muižas Šnapsta pusmuižas un apkārtējo mājvietu vārdu kalšanu ir aizsākusies sezona Kalsnavas pagasta „Kamenēs", kur atrodas Aivara un Irēnas Klušu privātais muzejs.
Tagad par „Kameņu" saimnieku aizraušanos ar pagasta vēstures pētīšanu liecina apjomīgais akmeņu krāvums, kas „iekritīs acīs" gan tiem, kas pirmo reizi nogriezīsies no Pļaviņu-Madonas lielceļa pie Ļaudonas pagrieziena, lai baudītu skatu ar Aiviekstes lēno tecējumu, gan tiem, kuri ikdienā šo ceļu mēro jau gadiem.
Ar šo dabas objektu ir darīts zināms, ka tagadējās Kalsnavas pagasta teritorijas (agrākās Sāvienas pagasta teritorijas) vēsturei tiek piepacelts priekškars. Nonākot šai vietā un lasot, kāpēc šeit nolikts katrs akmens, mēs gara acīm varam pārcelties gandrīz 100 gadu senā pagātnē, kad pa šo ceļu Šnapsta pusmuižas māju ļaudis devās savās ikdienas gaitās garām Cūkas krogam, vērojot plostnieku darbu, vai uz tvaikoņa „Kultūrtechniķis" piestātni, lai noskatītos, kā smalki Rīgas kungi no Jaunkalsnavas stacijas pa 1926. gadā uzbūvēto šaursliežu dzelzceļu tramvaja vagonā, atbraukuši līdz upei, dosies uz Ļaudonu vai Lubānu.
Izraksts no paskaidrojošā teksta: „17. gs. sākumā Aiviekstes muižas teritorijā Aiviekstes upes labajā krastā jau ir izveidojusies apdzīvota vieta Šnapsts (Schnapst), kuras nosaukums radies pēc tur dzīvojošu saimnieku vārdiem, un netālu krogs – Cūkas krogs (Zuhke krug, Sukes krogs, Zucke krug, Zukerkrug).
Aiviekstes muiža, kas bija arī Sāvienas muižas pusmuiža, pamazām zaudē savu veco nosaukumu, un to sāk dēvēt par Šnapsta pusmuižu vai Šnapsta muižiņu. Vācu vārds „schnaps" nozīmē ‘degvīns' (šņabis), turpat bija arī krogs – loģisks iznākums tam, ka muiža vienkāršoti tika dēvēta par Šņabmuižu.
Šnapsta pusmuižā bija ne vien Cūkas kroga un pusmuižas ēkas, bet arī vairākas zemnieku sētas: Jaunzemes (Jaundsum), Upīši (Uppiht), Kramiņi (Kramm), Grīvnieki (Grihwes), Apšēni (Apschan), Mačāni (Matschan), Saciņas (Satzing) – Aiviekstes upes kreisajā krastā un jaunsaimniecība Pinkas (Pinkes) – labajā."
Aivara iecere par to, ka savas zināšanas par tuvākās apkaimes vēsturi pamanāmi, bet dabai tuvā valodā jādara arī citiem pieejamas, radusies pirms vairākiem gadiem, kad, pētot Jaunzemju māju drupas, apbrīnota seno mūrnieku amata prasme – perfekti nostrādātie stūri mūrējumā, pamatīgums it visā, vien cilvēku nav. Bet viņi ir bijuši, viņu pēdas jūtamas gan pēc uzklausītajiem stāstiem, gan pēc šī Aiviekstes upes nogriežņa teritorijā esošās rosības pierādījumiem dabā, senās publikācijās, dzejas (J. Kunnoss „Sonets korņikam") valodā, Latvijas brīvvalsts ceļojumu aprakstos.
Aivaram atlika „tik vien kā sameklēt" piemērotus akmeņus, vietu un realizēt savu ieceri, kā viņš to iedomājies. Tā no sīkstas apņēmības ir radies tādu – „runājošu akmeņu" krāvums, kas pasaka ne vien to, kas ir bijis, bet vēl vairāk. To, ka cilvēka sapnis, gribasspēka un idejas virzīts, var realizēties, ka jebkurā dzīves posmā ir iespējams atrast jaunus izaicinājumus, apgūt jaunas prasmes, radīt skaistumu un pašrealizēties. Un likt arī apkārtējiem paskatīties uz ierastajām lietām, norisēm, vietām ar citu, jau zinošāku skatu.
29.05.2019.