Tikko kā vīri divas dienas dzēsa mežu dziļā nomalē Liezēres pusē, bet atkal atskanēja trauksmes zvani par jaunu ugunspostu – šoreiz Mārcienas pusē.
Mežiniekiem, Valsts meža dienesta (VMD) darbiniekiem šogad ir sevišķi karsta vasara. Viss sākās ar Valdgali, kur Talsu pusē jūlija vidū izcēlās paaugstinātas bīstamības meža ugunsgrēks kūdras izstrādes purvā. Ugunsgrēks beidzot ir daudzmaz ierobežots, bet ne nodzēsts pilnībā. Ik pa laikam ziņās izskanēja informācija par meža ugunsgrēkiem citviet Latvijā. Madonas pusē līdz šim viss bija mierīgi, un Centrālvidzemes mežziņi un vecākie mežziņi brauca palīgā kolēģiem cīnīties ar ugunspostu Valdgalē.
Izskatās, ir pienākusi kārta arī mūspusei. Jau pēc vīra Alda satrauktās balss un aptuvenas vietas taujāšanas noprotu, ka atkal – kārtējais meža degšanas negadījums. Sākumā gan vispirms uz nelaimes vietu izbrauc virsmežniecības ugunsdzēšamā mašīna, tomēr jau pēc neilga brīža Centrālvidzemes ugunsapsardzības inženieris Andris Bardovskis dod ziņu, ka tomēr ir nopietni un jābrauc visiem. Vairāki mežziņi tikko atgriezušies no iepriekšējās ugunsnelaimes vietas dzēšanas darbiem, kad atkal jāauj kājas un jābrauc uz nākamo.
Esmu redzējusi un arī pati savulaik piedalījusies meža ugunsgrēku dzēšanas darbos, tomēr ir sāpīgi atkal redzēt, kā deg mežs – lielas priedes, egles, aizkaltušās mellenāju mētras, sūnas un sausie zari, pārņem tāda baiļu izjūta, cik uguns ir varena un neapturama, ja pret to izturas nolaidīgi. Neaicinu braukt skatīties meža ugunsgrēkus, jo, pirmkārt, tas ir ļoti bīstami, otrkārt, ir jāprot ugunsgrēku dzēst pareizi, ko profesionāli arī dara VMD darbinieki, bet šādā brīdī tu izproti šo patieso realitāti, "saredzi" ar visām maņām to reālo postažu, un tad tas vairs nav tikai kārtējās ziņas par izdegušiem mežu un purvu hektāriem.
Tā kā šī ir Madonas nodaļas uzraugāmā teritorija, protams, satieku, aktīvi dzēšot, vairākus Madonas nodaļas meža vīrus – Aigaru Ogu, Vilni Tropu un Sarmi Balodi. Saku:
– Sarmi, tu taču nupat šodien beidzi dzēst iepriekšējo meža ugunsgrēku, varbūt šobrīd vēl nebraukt?
Sarmis: – Jā, jau taisījos iet gulēt, bet sirdsapziņa man neļāva palikt mājās, kad visi kolēģi te.
Jā, redzu, darbs rit saspringti, bet raiti un saskaņoti. Katrs zina savu vietu. Mežinieki strādā profesionāli, bez panikas, reizēm pat ar humora dzirksti. Jau ir pāri pusnaktij, zinu, ka neviens neaizbrauks mājās, kamēr uguns netiks ierobežota.
Ar šo rakstu vēlos sabiedrībai atgādināt – lai gan VMD strādā patiesi sava aroda profesionāļi, tomēr, piedzīvojot šādu ugunspostu, atkal un atkal saproti, cik mums katram jābūt atbildīgam, ejot dabā. Arī šīs pievakares ugunsposta iespējamais sākums ir kāda ogotāja dienā kārtīgi nenodzēsts izsmēķis, kas pamazām vien gruzdējis, līdz vēja pūsma uzrāvusi liesmu. Cik šogad mēs esam jau zaudējuši no sava zaļā zelta?
08.08.2018.