Nedaudz negaidīti pirmdien Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) ārkārtas sēdē tika pieprasīta vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces demisija, tādējādi paužot neapmierinātību ar reģionālās reformas gaitu. Lubānas novada domes priekšsēdētājs Tālis Salenieks bija to 19 pašvaldību vadītāju vidū, kuri parakstīja aicinājumu sasaukt LPS ārkārtas sēdi, lai skatītu jautājumu par „nesagatavotas, nepārvaldītas" administratīvi teritoriālās reformas VARAM piedāvātajā redakcijā virzības apturēšanu.
Piedaloties diskusijās, Lubānas novada domes priekšsēdētājs Tālis Salenieks nekad nav slēpis, ka viņš neatbalsta iecerēto reģionālo reformu, savu nostāju pamatojot ar konkrētiem argumentiem.
– Laikā, kad visā Eiropā norisinās decentralizācijas procesi, cenšoties tuvināt varas institūcijas cilvēkiem, pie mums ir pretēji. Lietuvā iekšlietu ministre ir paziņojusi, ka, veicot reformas, noteicošais būs iedzīvotāju viedoklis, ko Latvijā īstenībā neņem vērā. Ministrs Juris Pūce gan brauc uz reģioniem, tiekas ar iedzīvotājiem un domes deputātiem, bet tā ir tikai tāda tukša parunāšana, „lekcijas" nolasīšana. Cilvēku domās, pašvaldību argumentos jau neieklausās, mēs pat aptaujas un referendumus nedrīkstam rīkot, – sarunas sākumā „Staram" atzīst Tālis Salenieks.
– Tātad jūs iestājaties par to, lai pašvaldības būtu maksimāli tuvu iedzīvotājiem.
– Valstiski domājot, tā vajadzētu būt. Var runāt par dažādām situācijām: mazas pašvaldības – maz funkciju, tās var pārdalīt, bet tāpēc jau uzreiz nevajag ķerties pie 1. līmeņa pašvaldībām. Tā vietā vispirms daļa funkciju būtu jānodod 2. līmeņa pašvaldībām un jāvienojas, kā organizēt profesionālo izglītību, medicīnu, sakārtot ceļus, infrastruktūru, civilo aizsardzību, policiju utt., citiem vārdiem – būtu daudz tādu sadaļu, par ko lemtu 2. līmeņa pašvaldības.
Manuprāt, muļķīgs arī ir pārmetums, ka mēs nepildām likumā noteiktās funkcijas vai neatbilstam likumā noteiktajām prasībām. Bet vai tad valstī likumi netiek mainīti? Gandrīz vai katrā Ministru kabineta sēdē veic grozījumus MK noteikumos, kāpēc tos nevar veikt arī šajā gadījumā, nosakot, ka pašvaldībās nav obligāti jābūt vismaz 5000 iedzīvotāju? Izņemiet to ciparu laukā – un nebūs nekādu problēmu!
Nākamais arguments, kas, manuprāt, arī ir būtisks, skar naudu un cīņu ap to. Visu laiku tiek runāts, ka Latvijai ir jāattīstās vienmērīgi, bet nekas jau šai virzienā netiek darīts.
Nu kaut vai attiecībā uz mūsu novadu. Ielūkojoties Lubānas novada kartē, ir redzams, ka apmēram piekto daļu aizņem Lubāna mitrājs, kur ir aizliegta saimnieciskā darbība. Tas faktiski tiek veidots kā rezervāts, uz kurieni brauc tūristi un priecājas par redzēto. Arī internetā tiešsaistē var sekot, kā ligzdā izšķiļas un attīstās jūras ērglis, bet ko mēs kā pašvaldība no tā iegūstam? Vai saņemam kādu valsts dotāciju, vai tiek ņemts vērā, ka šajā teritorijā nevar izvērst saimniecisko darbību?
Tas ir tikai viens no piemēriem, kāpēc nevar piemērot visiem vienādus nosacījumus. Pierīga vienmēr attīstīsies straujāk, jo uzņēmējdarbības vide tur ir atbilstīga, tur ir ostas, maģistrālie ceļi. Savukārt Lubānas uzņēmējiem saražotā produkcija ir jāved krietni tālāk, un tas ir neizdevīgāk.
– Mazajām pašvaldībām tiek pārmests, ka tās nevarot nodrošināt kvalitatīvus pakalpojumus.
– Par to tiek runāts visu laiku, bet tad ir jāatbrauc uz Lubānas novadu, jāizanalizē un jāpasaka, kādi nekvalitatīvie pakalpojumi te tiek sniegti. Turklāt ikdienā, parunājot ar cilvēkiem un pajautājot, cik bieži viņi nāk uz pašvaldību, lai risinātu kādu jautājumu, atklājas, ka varbūt tikai reizi gadā vai pat retāk. Protams, es saprotu, ka iedzīvotājiem ir svarīga komunālo pakalpojumu kvalitāte, bet pārsvarā jau tiek kritizēta izglītības reforma.
– Lubānas novads ar mazo lauku skolu slēgšanu nesteidzas.
– Arī tas noteikti nav jāsasteidz. Esmu daudzus gadus nostrādājis skolā. Domāju, ka man piekritīs daudzi, ka 99 procentos ne jau no skolas lieluma ir atkarīga izglītības kvalitāte. Visu jau izšķir skolotāju kolektīvs. Ja tas būs nekvalitatīvi nokomplektēts, arī 1500 skolēnu lielā skolā netiks sasniegti gaidītie rezultāti. Ne jau par to ir stāsts, cik liela vai maza ir skola. Tagad, kad būs jaunas programmas, izvēles priekšmeti, ko varbūt nevarēs piedāvāt lauku vidusskolas, bērni kopā ar vecākiem paši izvēlēsies, kurā skolā mācīties. Dzīve visu saliks vietā. Bet tas nav pamats apgalvojumam par nekvalitatīvu izglītību. Turklāt mazās lauku skoliņas pilda sociālo funkciju, par kuru iecerētās reformas kontekstā vispār netiek runāts.
– Kas, jūsuprāt, jāmaina valsts politikā, lai veicinātu attīstību arī lauku reģionos?
– Tas netiek liegts arī tagad. Varam iesaistīties dažādos projektos, ko arī darām. Tajos piedalās arī Meirānu Kalpaka pamatskola, uz kuru nupat nesen bija atbraukuši skolēni no kādas skolas Somijā, kurā mācās tikai 26 bērni, bet tur skolu neviens netaisās slēgt. Vēl vairāk, skolotājiem Somijā tālajos ziemeļu reģionos maksā divreiz lielāku algu par to, ka viņi ir gatavi tur dzīvot un strādāt. Tāda Somijā ir reģionālā politika, un tādai tai vajadzētu būt arī Latvijā.
Ja kas ir jāmaina, tā ir nodokļu politika. Uzņēmējiem tādos novados kā Lubāna vajadzētu dot iespēju strādāt, piemērojot atvieglotu nodokļu sistēmu. Tad, iespējams, daudzi atgrieztos ne tikai no Rīgas, bet arī no ārzemēm.
Iecerētā administratīvi teritoriālā reforma, manā skatījumā, izraisīs jaunu emigrācijas vilni. To veicinās arī lauku skolu slēgšana. Mēs arī esam dilemmas priekšā – saglabāt Meirānu pamatskolu vai ne. Skaidrs, ka tā ir nerentabla, bet esmu kategoriski pret mehānisku lauku skolu slēgšanu un to ēku pārtapšanu par veco ļaužu pansionātiem, kā tas dažviet ir noticis. Tas rada nomācošu iespaidu.
Mums pārmet arī deputātu skaitu, bet apgalvojums, ka pēc reformas arī šai ziņā ietaupīsies līdzekļi, ir garām. Piemēram, Lubānas novadā ir deviņi deputāti, kas vidēji mēnesī saņem ap 20 eiro. Tā nav nekāda darba alga, cilvēki kļūst par deputātiem idejas vārdā, aiz katra deputāta tomēr stāv kāda sabiedrības daļa, kas caur savu pārstāvi domē tiek iesaistīta arī lēmumu pieņemšanā un ideju īstenošanā. Turklāt pašvaldības vadītājs jau nebūtu obligāti jāalgo. Piemēram, Vācijā tas ir goda amats. Vai varbūt būtu jānosaka, ka administratīvās izmaksas nedrīkst pārsniegt, teiksim, 8% no kopbudžeta. Tad mēs paši izlemtu, kādus amatus atstāt.
Lubāna ir bagāta ar kultūras tradīcijām. Mēs Latvijā, šķiet, esam pirmajā vietā, rēķinot pašdarbības kolektīvus uz vienu iedzīvotāju. Man nav pārliecības, ka pēc reformas, izveidojot lielo Madonas novadu, piemēram, Lubānas vidusskolā tiks finansēti pieci deju kolektīvi. Bet tās ir mūsu tradīcijas, mūsu prioritāte, mūsu izvēle vairāk naudas investēt kultūrā, nevis infrastruktūrā vai citās jomās. Mēs lēmumus pieņemam paši, kur naudu investēt, lai nodrošinātu vidi, kurā iedzīvotāji vēlas dzīvot.
– Atceroties aptuveni 15 gadu senu pagātni, Lubānas novads bija starp nedaudzajiem, kas atbalstīja tālaika administratīvi teritoriālo reformu un kopā ar Indrānu pagastu jau 2007. gadā izveidoja Lubānas novadu. Bijušā Madonas rajona teritorijā pēc Ērgļu novada jūs bijāt otrie.
– Toreiz situācija bija nedaudz citādāka. Viss Indrānu pagasts faktiski apvij Lubānas pilsētu. Turklāt Indrānu pagasta pārvalde atradās Lubānas pilsētā. Mēs gribējām būt kopā. Turpretī tagad atklāts ir jautājums, vai Madonai ir vajadzīga Lubāna un vai Lubānai vajadzīga Madona, vai reforma jāveic tāpēc, ka iedzīvotāju paliek mazāk.
Šajos gados, kopš tika izveidots Lubānas novads, esam pārliecinājušies, ka varam veiksmīgi darboties. Beidzamajos gados esam piesaistījuši diezgan daudz investīciju, ES finansējumu un īstenojuši daudzas ieceres par budžeta līdzekļiem.
Mums ir arī mazs kredītportfelis – tikai 3%, bet vai tie, kuri novados apvienosies ar mazām kredītsaistībām, nebūs zaudētāji?
Katrā ziņā, ja Lubānas iedzīvotāji pateiktu, ka grib dzīvot lielākā novadā, tad par to varētu pat nediskutēt un pret to neviens arī neiebilstu. Bet kāpēc mums kā Lubānas iedzīvotājiem būtu jābrauc uz Madonu, lai atrisinātu kādu problēmu? Tas tomēr būtu jādara tai vietā, kur katrs dzīvo un maksā nodokļus.
18.09.2019.