Rudens, kad ierastās zaļās koku lapotnes nomaina raiba krāsu buķete, ir īstais laiks, lai vēl paspētu doties dabā, izzinātu apkārtni, pavadītu laiku kopā ar draugiem, kaimiņiem, radiem. Tuvojoties Latvijas simtgadei, arvien biežāk nākas aizdomāties par to, kas mums kā latviešiem ir unikāls un vienreizējs.
Latvijas daba noteikti ir unikāla un ievērības cienīga. Mums tepat blakus ir Latvijas augstākā virsotne – Gaiziņkalns. 30. septembrī laikapstākļi mūs lutināja, un velobrauciens "Ko slēpj Gaiziņš?" varēja notikt veiksmīgi. Velobraucienā mazā, bet jautrā kompānijā mērojām ceļu līdz mūsu lepnumam – Gaiziņam.
Gaiziņa vārds cēlies no vārda Gaiszinis, jo kalns arvien tiek uzskatīts par drošu laika pareģotāju. Ja tas tinas miglā vai no tā ceļas miglaina dūmaka, tad, ne vēlāk kā trešajā dienā, gaidāmi nokrišņi. Gaiziņkalna klimatiskie apstākļi raksturīgi ar to, ka ziema šeit sākas divas nedēļas ātrāk, bet beidzas divas nedēļas vēlāk nekā citviet Latvijā.
Pirms Gaiziņa iegriezāmies viesu namā "GaiziņStars", kur mūs laipni uzņēma Larisa Freija. Viņa mūs iepazīstināja ar to, kā ir dzīvot pie Gaiziņa, kā arī ar topošo "Gaiziņa atmiņu skapi".
Tālāk līkumainais ceļš mūs aizveda līdz atpūtas kompleksam "Dāmu paradīze". Šeit kāpām Gaiziņā, lai izbaudītu vienreizējo skatu no Latvijas augstākā punkta. Paldies atpūtas kompleksa saimniekiem, kuri ļāva mums šeit arī ieturēt pusdienas. Paēduši un atpūtušies, devāmies atpakaļ. Ceļš paskrēja nemanot, jo katram bija savas atziņas, ko uzzināja brauciena laikā. Atliek vien katram novērtēt, rūpēties un saglabāt to, kas mums ir dots.
11.10.2017.