Aizvadītajā svētdienā Cesvaines evaņģēliski luteriskajā baznīcā svētkus svinēja vietējās draudzes cilvēki, apkārtējo draudžu pārstāvji un tie, kuri Cesvaines ainavu nevar iedomāties bez dievnama smailes.
Cesvaines luterāņu baznīca celta 1879. gadā pēc Paula Maksa Berči projekta neogotiskajā stilā no šķeltiem laukakmeņiem. Tā ir lielākā lauku luterāņu baznīca Latvijā ar 2500 vietām. Estētiskā pārdzīvojuma ziņā baznīcai vienaldzīgi garām paiet nevar. Tās trīs zvani izgatavoti Vācijā, dievnams atjaunots divkārt: 1929. gadā un 20. gadsimta 90. gadu sākumā. Baznīcā apskatāma Jēkaba Bīnes altārglezna „Kristus pie krusta". Oriģinālās Ladagasta ērģeles gājušas bojā, taču Cesvaines dievnamā atrodas ērģeles, kas datējamas ar 1854. gadu un ko atjaunoja no 1998. līdz 2001. gadam, bet iesvētīja 2002. gadā.
Svētku dievkalpojumā 15. novembra rītā baznīca bija ļaužu pārpilna. Kāds, iespējams, gaidīja arhibīskapa Jāņa Vanaga īpašo klātbūtni, kāds tika piesaistīts ar pārdomāto koncertprogrammu – dziedāja Cesvaines jauktais koris, skanēja ērģelnieces Daigas Matrozes spēle, pēc dievkalpojuma uzstājās zvanu ansamblis „Slokas zvani". Uzreiz gan jāatklāj, ka slimības dēļ arhibīskaps Jānis Vanags Cesvainē ierasties nevarēja. Dievkalpojumu vadīja draudzes mācītājs Ingus Dāboliņš, cenšoties svētbrīža piepildījumu iznest uz saviem pleciem.
Uzrunājot klātesošos divu patiešām lielu svētku – baznīcas 130 gadu jubilejas un valsts svētku – priekšvakarā, Ingus Dāboliņš sprediķī uzsvēra vārda „atbildība" nozīmi. – Aicinu padomāt, ko nozīmē kristīgs patriotisms, jo dievbijība liek apzināties atbildību Dieva priekšā, – vēstīja mācītājs. Viņš arī pauda, ka Atmodas gados uzplaukušais patriotisms šajā brīdī jo daudzos pārvērties ciniskā nostājā. – Kas gan ir cinisms, ja ne tīri cilvēciska reakcija uz cerības trūkumu, – diagnosticēja Ingus Dāboliņš. – Cinisms liecina, ka cilvēks ir vīlies un baidās ticēt; kur ir cinisms, tur nav ticības. Vai patiess kristietis var būt cinisks? Ja kristietis apzinās, ka Dievam pieder pēdējais vārds, apzinās, ka Viņš mūs nolicis šajā vietā, laikā un situācijā, tad ir skaidrs, ka tā ir situācija, kurā katrs esam aicināti Dieva priekšā būt ticībā.
Mācītājs rosināja pievērsties lūgšanu praksei, uzticēties Dievam, meklēt, ko konkrētajā situācijā kā kristietis katrs esam aicināts darīt. „Kristietis ir Dieva valstības pilsonis, aicināts izdzīvot kristīga cilvēka dzīvi. Mēs esam aicināti šeit un tagad turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas un pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem, arī tiem, kas ir augstā amatā. Kristietis ir aicināts rīkoties." Mācītājs atgādināja sengrieķu filozofa Platona domu, ka sods, ko cilvēki maksā par neieinteresētību politikā, ir tas, ka pār viņiem valda tādi, kas ir sliktāki nekā viņi paši. Apcerot situāciju valstī, Ingus Dāboliņš uzdeva jautājumu, ko gan kristīgi vadītāji iesāktu bez kristīgiem pilsoņiem. – Vissirsnīgākais mācītājs, diakons, priekšnieks jūtas visai bezspēcīgs, ja nesaņem nopietnu kristiešu atbalstu, – pieredzē izauklētu domu atklāja garīgais līderis. – Vai varam gaidīt, ka kristīgu sabiedrību nodrošinās vienīgi vadītājs, ja pārējie kristieši neatšķiras no bezdievjiem? Cesvainē ir uzbūvēta tik skaista un liela baznīca ne tādēļ, lai uz dievkalpojumu atnāktu 10 cilvēku. Tā domāta cesvainiešiem, kas šeit ierastos katru svētdienu, kas aktīvi piedalītos draudzes dzīvē – tam esam aicināti.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 19.11.2009.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto