Ne tikai Vecrīgā, bet arī daudzviet citur Latvijā pagājušajā piektdienā – 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienā – dega ugunskuri. – Kamēr būs, kas iekur, tikmēr ugunskurs šajā dienā liesmos arī Kalsnavā, – atceres pasākumā atzina Dainis Kreilis, kas pirms 21 gada bija to kalsnaviešu vidū, kuri devās uz Rīgu, lai aizstāvētu Latvijas brīvību un iestātos par valstiskās neatkarības atjaunošanu.
Pie atmiņu ugunskura piektdienas vakarā Jaunkalsnavā bija sapulcējušies gan tie, kas nu jau tālajās 1991. gada janvāra dienās bija barikāžu aizstāvju vidū, gan tie, kas palika mājās un ar lielu satraukumu sekoja notikumu attīstībai, skatoties televīziju un klausoties radio.
Barikāžu dienās kalsnaviešu postenis atradās Ulbrokā. Precīzas uzskaites par to, cik kalsnaviešu bija uz barikādēm, gan vairs nav, atzīst Dainis Kreilis.
– Toreiz pie sienas barikāžu aizstāvju sarakstus taču neviens nelika un īpaši neafišēja, bet tiem, kuri organizēja autobusus uz barikādēm, tādi bija. Taču daļa sarakstu, kad izcēlās ugunsgrēks bijušajā sovhoza „Kalsnava" administratīvajā ēkā, sadega, līdz ar to nav īstas skaidrības, kuri toreiz uz barikādēm devās no saimniecības „Kalsnava". Šī iemesla dēļ ne visi ir apbalvoti ar barikāžu aizstāvju piemiņas zīmi. Daži ir apvainojušies, ka to nav saņēmuši, bet neba jau medaļas dēļ kāds toreiz brauca un stāvēja uz barikādēm, – atceras Dainis Kreilis.
Viņš piebilst, ka sākumā viss noticis diezgan stihiski. Bija saņemts signāls, ka jādodas uz Rīgu un jābloķē piebraukšana stratēģiski svarīgiem objektiem. – Kā mācējām, tā arī bloķējām. Vēlāk visas darbības jau tika koordinētas, – nosaka Dainis.
Uz barikādēm 1991. gada janvāra dienās devās arī Jānis Eigims, bijušais gatera vadītājs. Viņš ir viens no tiem kalsnaviešiem, kas pelnīti ir saņēmuši barikāžu aizstāvju piemiņas zīmi. Uz tradicionālo žurnālistu jautājumu, vai arī tagad dotos uz barikādēm, viņš gan vairs nav tik pārliecināts, kā pirms 21 gada, kad tas, kā rīkoties, visiem bija skaidrs bez garas runāšanas un domāšanas.
– Tagad tas būtu problemātiskāk. Nez vai puse no tiem, kas toreiz stāvēja uz barikādēm, brauktu arī tagad. Daļa ir vīlušies, ka ne viss mūsu valstī ir noticis tā, kā toreiz sapņoja un domāja vairākums. Atceroties to laiku, atmiņā palikusi lielā tautas vienotība, cilvēku milzīgais atbalsts un atsaucība – ēdamo gādāja, tēju nesa, tāpat arī cimdus un zeķes, – uzsver Jānis Eigims.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 24.01.2012.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
OĻĢERTA SKUJAS foto