Vējava, vēja dziesmu, augstu pakalnu, darba tikuma zeme. Vējavas kalni, lejas, no kurām mazie ezeriņi kā dzidras acis raugās saules košumā. Nelīdzeni tīrumi mainās ar lapu, skuju koku mežiem, bagātīgiem purviņiem. Nonācis ieplakā vai mežu ierobežotā klajumā, cilvēks var pārredzēt tikai kādu puskilometru sev visapkārt, bet, uzkāpis kādā no Vējavas pakalniem, var lūkoties vairākus desmitus kilometru tālu.
Vietām tik jāpaiet daži metri no ceļa mežā, un tur vari, neviena netraucēts, nogulēt sūnās kaut veselu dienu, mierīgi klausīties koku šalkšanā, zemes sirds pukstēšanā. Vējavas daba spēj apburt visos gadalaikos. Ziemā Vējavas pakalnos, Bākūžkalna apvidū, piesnigušajos silos jauka slēpošana, sniega košajā baltumā, vēja straujajā plūsmā acis žilbst, prāts priecājas. Rudenī Vējavas apkārtnes mežos liela riekstu, sēņu, ogu bagātība, lapu dzeltēšanas laikā apbrīnojama mežu krāsainība. Vasarā Vējavas košais zaļums, allaž spirdzinošais vējš, spēcīgā zemes auglība, augstās debesis atstāj neatvairāmu, dziļu iespaidu. Tāpēc nav jābrīnās, ka Vējavas ļaudis ar visu savu būtību lolo, saudzē savu tēvu zemi, godā senču piemiņu, spodrina Vējavas vārdu.
20. jūliju Vējavā visi gaidīja ar darbīgu rosīšanos un patīkamu satraukumu. Vējavas skoliņas „Kalnu Lācu" pļaviņā trešais Vislatvijas vējaviešu salidojums pulcināja vienkopus visus, kam Vējavas vārds sirdī, darbos un domās. Pēc kapusvētku piemiņas brīžiem Jumurdas un Vējavas kapsētās visi devāmies uz saposto „Kalnu Lācu" pļaviņu, kur mūs sagaidīja saimnieks Gunārs Ūdris. Ar fotoizstādi „Vējavas mirkļi" mūs iepriecināja darbu autore Karolīna Tarvida un izstādes veidotāja Jumurdas bibliotēkas vadītāja Sarmīte Dreiblate. Savukārt par muzikālu sveicienu parūpējās Jumurdas pagasta sieviešu vokālā ansambļa „Ievziedi" meitenes ar vadītāju Ievu Vilnīti. Jaudīgi draisku zaļumballi Vējavas pakalnos ieskandināja Pēteris Leiboms. Vējaviešu satikšanās prieks, atmiņu stāsti, patiesā kopības atmosfēra, dabasmātes sarūpētie lieliskie laikapstākļi – baudījums dvēselei, garam un prātam. Draudzīgā kopābūšana sniedza gandarījumu, spirdzinājumu turpmākajām ikdienas gaitām, ir tik jauki būt saskaņā ar dabisko lauku vidi, sirsnīgiem, draudzīgiem cilvēkiem. Pasākuma laikā izskanēja paldies labo darbu darītājiem Vējavas košuma, vārda un goda spodrināšanā – Oskaram Buķelim ar dzimtu, Viesturam Freivaldam un Tālivaldim Freivaldam, Aivaram Vītoliņam, Solvitai Apinei, Izoldei Pētersonei, Mārītei Fiļovai, Reimāram Rubenim, Dainai Mazmačai, Gunāram Ūdrim, Melitai Lielupei, Karolīnai Tarvidai, Rudītei un Vilim Jēgeriem, Marutai Vītoliņai ar ģimeni. Šie ļaudis pēdējo piecu gadu laikā ir godājuši savu Vējavu ar labiem, skaistiem darbiem. Ar vārdu „gods" es saprotu pienākumu pret savu zemi, tās vērtību. Gods ir būt saticīgam savā tautā, savā ģimenē, būt saimniekam savā zemē, sētā, dzīvesvietā. Tiem, kuri dzīvo, strādā mūsu Vējavā, tās labklājībai, košumam veltot savus spēkus, saku sirsnīgu – paldies! Vējavieši pārliecinoši paši prot vadīt savu dzīvi, lai uzturētu savas dzimtas saknes. Darbs vējaviešiem pamats visos laikos. Vējavieši vienmēr pratuši cits citam palīdzēt un savai tēvu zemei vairāk dot, nekā ņemt. Vai gan laimīgāks cilvēks dzīvē var būt, ja spēj daudz citiem dot, sev nekā neprasot? Vējavieši strādā, godā un mīl to – nevis vieglāko, bet grūtāko! Vējavieši prot sargāt, neatdot to, kas mantots. Vējavieši dzīvo ar domu un darbu, ka arsim, sēsim, pļausim, klētī bērsim, lai atmatās šī zeme nepaliek. Vējavieši dēsta bērzus, ozolus un liepas, lai jauni koki mūsu Vējavā zaļo. Vējavas zeme var lepoties ar stipriem dēliem, meitām, kuri stiprina savas ģimenes saknes, lai tās turpina zaļot tieši Vējavā. Uz tikšanos Vislatvijas vējaviešu salidojumā pēc pieciem gadiem!
31.07.2019.