14. jūnija pusdienlaikā Cesvaines luterāņu baznīcā, kur notika svētbrīdis, pieminot 1941. gadā izsūtītos cilvēkus un viņu ģimenes, pulcējās represētie un viņu tuvinieki.
Mācītājs Hanss Jensons dalījās pārdomās par to, vai mēs šodien spētu izturēt tādu pārbaudījumu un traģēdiju. Mirklī, kad visa dzīve mainās, vai ko tādu varētu izturēt? Mācītājs uzsvēra, ka mums visiem ir svarīgs stabils pamats un, lai gan izsūtīšanas laikā Latvijā daudz kas tika sagrauts, pamati palika. Tāpēc jauni pamati nav jāliek, bet ir jāturpina būvēt Latviju.
Piemiņas brīdis turpinājās baznīcas dārzā ar ziedu nolikšanu pie pieminekļa. Domes priekšsēdētājs Vilnis Špats uzrunāja klātesošos, uzsverot šīs dienas nozīmību, aicinot represētos savus atmiņu stāstus turpināt stāstīt un nodot nākamajām paaudzēm. Priekšsēdētājs atzina, ka izsūtīto, kas par notikušo varētu pastāstīt, paliek arvien mazāk. – Par šādām lietām ir jārunā un jāstāsta jaunajai paaudzei, lai tā zinātu, ka kaut kas tik baismīgs ir noticis ar mūsu senčiem.
Ziedi tika nolikti arī pie pieminekļa Cesvaines stacijā. Pēc tam represētie devās uz Liteni, kur notika piemiņas pasākums izsūtītajiem, stāstot atmiņu stāstījumus un dziedot dziesmas.
Autore: KRISTĪNE VILCIŅA
AUTORES foto