Zirgaudzētāja ANITA BLAUBERGA, meitas uzvārdā — Bārbale, ir dzimusi Barkavas vecajā slimnīcā un pirmos dzīves gadus dzīvojusi Murmastienē. Viņas tēva māsa ir dzejniece Marta Bārbale, bet Anitas kundzes izaudzētais zirgs King of the Dance ir šobrīd slavenā paraolimpieša, jātnieka Riharda Snikus zirdziņš, ar kuru kopā iegūts olimpiskais zelts.
Anita četrus gadus zirdziņu audzēja un iejāja, tad pārdeva tālāk tagadējai saimniecei, kurai ir sadarbība ar Rihardu Sniku. Nesen Zemkopības ministrija atzina Anitas Blaubergas nopelnus ar pateicības zīmi.
– Anita bija savas vecmammas (dzejnieces Martas Bārbales mammas) mīļākā mazmeita, – atceras novadniece Margarita Harkova. – Marta burtiski staroja, kad ieraudzīja Anitu. Abas arī vizuāli ir ļoti līdzīgas, citām mazmeitām tādas līdzības nebija. Reti jau tikās, jo Anitas vecāki, kā devās prom no Murmastienes, tā atbrauca tikai retu reizi. Es Anitu atceros kā pusaugu skuķi (10-12 gadi), kas bija atbraukusi ciemos. Toreiz Murmastienē sovhozam "Varakļāni" bija zirgu bars, ko vēlāk likvidēja, jo sākās traktoru ēra. Mēs aizdauzījāmies līdz ganībām. Anita, daudz nedomādama, uzlēca zirgam mugurā. Ne tur bija seglu, nedz pavadas, nedz kāpšļu. Ieķērusies krēpēs, sāka auļot. Kā tur varēja noturēties, nesaprotu vēl tagad. Vecie darba zirgi burtiski pārvērtās. Kļuva tādi rikšotāji! Anita ar vienu zirgu pa priekšu, pārējie – slaidā lokā pakaļ. Skats bija neaprakstāms, man pat pēc daudziem gadiem tas stāv acu priekšā! Anitai ir talants un milzīga mīlestība uz zirgiem. Tas dots no augšas.
Starp citu, Murmastienē šobrīd zirdziņi ir atkal. Ar tiem nodarbojas cita dzimta, jauna meitene Diāna Pelša-Umbraško. Bet par to jau būtu cits stāsts.
– Kāpēc skaistajam zirgam, ar ko uzvaru guva paraolimpietis Rihards Snikus, tika dots vārds King Of The Dance – Dejas Karalis?
Anita Blauberga saka, ka zirgu šajā vārdā nosauca pati, jo jau no pirmajām dienām tas bija liels spriņģotājs, ļoti kustīgs un labestīgs. Laikam jau vārds ir ietekmējis zirga likteni un labi pilda savu misiju. Šo bēro zirgu iejāja Anitas dēls Kārlis Blaubergs, nostartēja pirmajās sacensībās, un tad to arī iegādājās pašreizējā zirga saimniece.
– Vai saikne ar zirgiem pašai ir kopš bērnības?
– Ar zirgiem uz Tu esmu tiešām no bērnības. Manai mammai ļoti patika zirgi, viņa arī jāja. Dzīvojām toreiz Mālpilī, un mamma strādāja par zootehniķi, līdz ar to viņai bija iedoti zirgi, lai tos uzturētu. Un tā jau no piecu gadu vecuma esmu zirgā. Toreiz likās, ka zirgs ir tik liels un zeme – tik tālu. Savukārt divpadsmit gadu vecumā patstāvīgi varēju iejāt zirgus. Pietika enerģijas to pašai iemācīties. Biju traks skuķēns, kurš varēja uzlēkt mugurā neiejātam zirgam. Protams, ka bez kritieniem tā lieta neizpalika. Vēlāk, apmēram 13 gadu vecumā, pārcēlāmies uz dzīvi Allažos, un tur sāku trenēties jāšanas sportā. Tā bija pirmā vieta, kur sāku jāt sedlos.
– Kā ar profesijas izvēli?
– Iestājos Smiltenes tehnikumā, lai apgūtu zootehniķa profesiju. Arī Smiltenē turpināju apgūt jāšanas sporta iemaņas. Pēc tehnikuma dzīve mani aizveda atpakaļ uz Pierīgu – Upesciemu, kur zivsaimniecībā strādāju par zootehniķi. Sākās ģimenes dzīve, trīs dēlu audzināšana.
Bet par zirgiem atceros, ka biju kādā 4. klasē, kad jau zīmēju savu stalli. Iemācījos zīmēt zirgus, krāsoju, kādi tie ir, kādas tiem krēpītes. Un man uz papīra jau bija savs stallis. Padomju laikos tas bija kas neiespējams, par savu stalli neviens pat domāt nevarēja, bet man savā bērna prātā stallis bija radīts. Domāju, ka tas nenāca no tukša gaisa. Kur tik redzēju zirgus, kāpu tiem mugurā. Mācēju uzlēkt no zemes – ieķēros krēpēs un biju jau tā mugurā. Reizēm mani aizvidžināja pa gaisu, tad piedzīvojumi bija nedaudz bēdīgi.
– Vai kritieni vēlāk atsaucās uz veselību?
– Kritieni no tiem laikiem – nē, vēlāk, kad darbojos ar spicajiem sporta zirgiem, tad gan bija daži triecieni pa muguru un plecu, ko joprojām varu manīt. Pēdējais, kad beidzu iejāt zirgus, ir pirms nepilniem desmit gadiem. Nokritu uz betona (mani nometa zirgs), pārsitu galvu, salauzu trīs ribas un tad teicu: "Pietiek, nav tantei vairs vajadzīgās reakcijas".
– Stallī iet un samīļot zirdziņus joprojām gan patīk?
– Zirgi ir neatkārtojami dzīvnieki. Jau paskatoties acīs, to jūt. Man bija arī bezgala mīļš suns, kas ne tik sen nomira, bet zirgi man vienmēr bijuši vismīļākie dzīvnieki. Kā tu izturēsies pret zirgu, tā tas izturēsies pret tevi. Zirgi stallī manu balsi pazīst jau pa gabalu un sāk priecīgi zviegt. No zirga nodevību nevar sagaidīt, no cilvēkiem – gan.
Šobrīd mums zirgi izmitināti divās vietās – Rāmavā un staļļos Cēsu novada Mārsnēnos. Ganāmpulkā kopumā grozās ap 50 zirgiem – kaut ko pārdodam, kaut kas piedzimst. Izjādes nerīkojam, bet apmācām jaunos jātniekus. Trenē tās pašas meitenes, ko savulaik pati apmācīju. Viņas ir izaugušas, ir labas sportistes, kas gūst panākumus. Dēls Kārlis, kuram zirgus audzēju, ir devies uz ārzemēm. Viņš jāšanas sportu ir pametis, ceļo pa Eiropu, izbauda brīvību, bet jāšanas sportā bija ļoti talantīgs un guva labus panākumus. Kādreiz viņu salīdzināja ar Kristapu Neretnieku, žēl, ka to lietu neturpināja, jo varēja sasniegt daudz. Abi pārējie dēli pusaudžu vecumā bija nedaudz apaļīgi un paziņoja, ka neies zirgus ar savu svaru nodzīt. Tagad tāda svara vairs nav, bet jāt nejāj, tikai zirgus mūsu staļļos kopj. Viens ņemas ar dzīvniekiem Cēsu pusē, otrs – Rāmavā.
Un jātniekiem patiešām vajag labus zirgus, ne tikai dabas zirdziņus, kuri rikšo uz priekšu. Protams, labie sporta zirgi ir daudz sarežģītāki, turklāt ar katru gadu švakāki kļūst jātnieciņi. Bailīgāki, neuzņēmīgāki. Pieņemu, ka tas ir arī tāpēc, ka agrāk jāja tie, kam bija drosme jāt, tagad – tie, kam ir nauda, ko maksāt. Jāšanas sports ir ļoti dārgs prieks, bet naudīgais cilvēks pūlēties negrib, prasa jau iestrādātu zirgu. Tie, kas varētu jāt, netiek pie teikšanas, jo visu nosaka nauda.
– Tad dēli turpina jūsu aizsākto?
– Viņi to dara manis dēļ. Ja mamma vairs nespēj, tad dēliem jāpalīdz. Tas, protams, nav vienkārši: ir jāizrēķina zirgiem iztika, arī veterinārais pakalpojums ir ļoti dārgs. Ja zirgs saslimst kaut nedaudz, ir jāšķiras no tūkstošiem. Kad bija Latvijas bērīši, nebija ne slimību, nekā. Paēda sieniņu, "pateica paldies", ja iedeva auziņas, un veselība turējās. Tagad no katra sīkuma zirgi slimo, jo tie ir šķirnes dzīvnieki – jo smalkāk konstruēti, jo augstākas prasības. Tāpēc jau sporta jāšanas prieks ir tik dārgs.
– Esat rados ar dzejnieci Martu Bārbali. Vai literārais talants vēl kādam jūsu dzimtā piemīt?
– Marta Bārbale ir mana krustmāte. Kad pārcēlāmies uz dzīvi Mālpilī, regulāri uz Murmastieni braucām. Vecāki nopirka žigulīti, brīvdienās devāmies uz to pusi. Tur dzīvoja arī vecāmamma, nedaudz kalniņā – māsīcas, viņas vienmēr apciemojām.
Ja par literāro talantu, man pašai tāds bija. Es pat gribēju stāties Latvijas universitātē – filologos. Bet tā kā biju nogrēkojusies ar to, ka vienā darbavietā neuzrādīju, ka esmu komjauniete, augstskolā netiku. Mani pierunāja komjaunatnes organizācijā iestāties, bet, kad aizgāju uz otru darbavietu, domāju, kam man to komjaunatni – nelikšos ne zinis, atteicos no tās. Stājoties filologos, to atklāja un mani nepieņēma. Tas toreiz skaitījās ārkārtīgi slikti, pārmeta, kā es varēju būt tik bezatbildīga. Tā nu literārās ieceres izpalika.
– Vai grāmatas lasīt tomēr patīk un pašai arī ko uzrakstīt patīk?
– Skolas laikā mani vienmēr sūtīja uz latviešu valodas olimpiādēm. Es mazliet pat grēkoju, rakstīdama sacerējumus meitenēm, kas nemācēja izteikties. Vienreiz mana draudzene, kas galīgi neprata sacerējumus rakstīt, tika aizsūtīta uz latviešu valodas olimpiādi, jo biju uzrakstījusi viņai labāku darbu nekā pati sev. Tas bija Smiltenes tehnikuma laikā. Pēc tehnikuma tad arī mēģināju iestāties filologos. Bet rakstīt pati mēģināju jau bērnībā. Krustmātei pat kādreiz rādīju savus dzejolīšus, fantazēju arī stāstus, mazus romānus. Man vienmēr bija arī dienasgrāmata, jo bija interese pieredzēto pierakstīt. Tāpat, gadiem ejot, nav bijusi neviena neizlasīta grāmata, un tās literāri skaistās zinu pat no galvas. Labu literatūru patiešām varu lasīt un lasīt, tā ir pasaule, kas aizrauj.
30.12.2025.