Vakar 60 gadu jubileju atzīmēja SIA „Madonas ceļu būves SIA" autobusu parka direktors un ilggadējais pašvaldības (pilsētas un novada) domes deputāts ANDRIS SAKNE. Apaļā jubileja iekritusi Zirga gadā, un šī ir arī Andra Saknes zodiaka zīme. Pats jubilārs, ko „Stara" lasītāji 2002. gadā atzina par „Gada cilvēku", saka, ka mūžs viņam tiešām savijies ar darba zirgam raksturīgu likteni – paveikts daudz, bet vēl vairāk ir ieplānots.
– Mana dzimtā puse ir tepat blakus Madonai – Sarkaņu pagasts. Nāku no lielas ģimenes, bijām trīs brāļi un trīs māsas.
Pirmā mācību iestāde bija Palsmanes internātskola, kur kopā ar Jāni Paukštello uz skolas skatuves spēlējām „Vārnu ielas republiku". Pēc tam mācījos Cesvaines internātskolā, to joprojām saucu par savu skolu, ar ļoti jaukiem, zinošiem skolotājiem, kuri mūs uzņēma un rūpējās gluži kā par saviem bērniem.
Bērnības sapnis bija kļūt par kolhoza priekšsēdētāju, kura prototips bija toreizējais kolhoza „Sarkanais stars" priekšsēdētājs. Mamma visu darba mūžu bija nostrādājusi šajā kolhozā par lopkopēju. Iespējams, tādēļ izvēlējos mācības turpināt Smiltenes tehnikumā, lai kļūtu par lauksaimnieku. Pēc tā beigšanas tiku uz diviem gadiem iesaukts padomju armijā.
Madonā izaugušas un izskolotas abas meitas. Ilze beigusi juristus, Liene – ekonomistus. Abas dzīvo un strādā Rīgā. Liels prieks par mazdēlu, kam februārī paliek 9 mēneši.
– Jūsu dzīve un darba mūžs lielākoties ir bijis saistīts ar pasažieru pārvadājumu jomu.
– Kopš 1975. gada, kad Madonā atgriezos no dienesta, saucu sevi par madonieti. Savā profesijā tā arī nav sanācis strādāt. Darbu uzsāku toreizējā ATU-8 un ar dažiem pārtraukumiem tajā nostrādāju līdz 1995. gadam. Nogāju ceļu no šofera līdz direktora vietniekam pasažieru pārvadājumos.
Sākoties privatizācijai, arī man vajadzēja domāt par pārmaiņām. Pateicoties SIA „Madonas ceļu būves SIA" īpašnieku atbalstam, 1995. gada jūnijā darbu uzsāka autobusu parks. Šo parku vadu jau 19. gadu.
Šajos gados gājis dažādi. Esam cīnījušies un arī pēc negodīga konkursa organizēšanas pazaudējuši tālsatiksmes autobusu maršrutus. Tiesas atzinumā teikts, ka konkurss organizēts prettiesiski, bet laiks jau bija aizgājis un bijušie darboņi – šī konkursa organizatori – savus amatus jau zaudējuši.
Apkalpojot bijušā Madonas rajona pasažierus, esam ieguvuši iedzīvotāju uzticību. Vairs nepastāv tādi jautājumi „Vai šodien autobuss kursēs?".
Pārvadājumus nodrošinām ļoti stabili, neraugoties uz to, ka valsts pilnībā nenodrošina likumā paredzēto atbalstu.
Iepriekšējos gados, kad pasažieru pārvadājumu pasūtītājs bija Vidzemes plānošanas reģions, pie valsts dotāciju sadales tikām atstāti pabērna lomā.
Pateicoties uzņēmuma stingrai finanšu kontrolei, kā arī Madonas novada atbalstam, ne uz dienu pārvadājumi netika apturēti. Ar šo gadu ir mainījusies uzņēmuma pakļautība. Vietējos reģionālos pārvadājumus tagad koordinē Satiksmes ministrijas Autotransporta direkcija. Redzējums finansiāli ir daudz pozitīvāks. Par janvāri dotāciju saņēmām nedaudz mazāku, nekā pieprasīts, bet vismaz tagad ir cerības ne tikai izdzīvot, bet arī atjaunināt autobusu parku. Iepriekšējos gados to nebija iespējams izdarīt.
Pašvaldībai jārod risinājums arī skolēnu autobusu darbībā – nekonkurēt, noņemot pasažierus sabiedriskajos pārvadājumos, bet vienam otru papildināt. Šobrīd jau ir gadījumi, kad veicam skolēnu maršrutus, aizvietojot pagasta autobusus. Arī autobusu remonta iespējas specializētajā uzņēmumā ir daudz lielākas un uz remonta laiku varam nodrošināt pārvadājumus ar rezerves autobusiem. Attiecībā uz pārvadājumiem valstī ļoti ceru, ka tiks izlīdzināti pārvadājumu tarifi, kas uzlabos pasažieru apkalpošanu, izvēloties autobusu, jo, piemēram, šobrīd, braucot uz Lubānu, vietējie pārvadājumi ir par 80 centiem dārgāki nekā tālsatiksmes pārvadājumi. Kamēr laukos dzīvos cilvēki, tikmēr satiksmes autobusam jābūt.
– Paralēli, vadot autobusu parku, vairākus sasaukumus pēc kārtas (kopš 1997. gada) esat bijis Madonas pilsētas domes un Madonas novada pašvaldības domes deputāts. Kā vērtējat 16 gados paveikto?
– Paldies jāsaka tiem vēlētājiem, kuri manī nav vīlušies, izvēloties par savu interešu pārstāvi domē. Visus šos gadus savu zināšanu un iespēju robežās esmu centies darboties iedzīvotāju interesēs. Kaut kur tas ir izdevies labāk, kaut kur – ne tik veiksmīgi, taču sava darba vērtēšanu uzticu vēlētājiem.
Iepriekšējos gados daudz tika izdarīts Madonas pilsētas un tagad jau arī pagastu uzplaukumam – sakārtotas izglītības iestādes, bērnudārzi, kultūras nami. Uzlabojusies ūdens un kanalizācijas pakalpojuma kvalitāte. Arī ielu segumi un apgaismojums sakārtots ne tikai Madonā, bet arī vairākos pagastos. Diemžēl, ieviešot lielos projektus, kaut kur nenovērtēts palicis pats cilvēks, taču arī šajā ziņā ir bijis daudz pozitīvu lēmumu. Vēl iepriekšējā sasaukumā izdevās kolēģus pārliecināt, un palielinājām algas bērnudārzu audzinātāju palīdzēm un pansionātu vadībai. Pēc ilgiem laikiem, gatavojot šā gada novada budžetu, tajā tika iekļauts algu palielinājums pašvaldības sistēmā strādājošajiem. Pozitīvu ietekmi ir snieguši arī domes lēmumi par skolēnu ceļa izdevumu kompensēšanu un brīvpusdienām.
Šajā domes sasaukumā esmu ievēlēts par sociālo un veselības jautājumu komitejas priekšsēdētāju. Uzskatu, ka šī komiteja domē ir pati nozīmīgākā, jo tajā skatāmie jautājumi ir tieši saistīti ar to iedzīvotāju kategoriju, kam risināt finansiālos jautājumus ir visgrūtāk. Varam piedāvāt dažādus kultūras, sporta, izglītības u. c. pasākumus, kas arī ir nepieciešami, taču galvenokārt ir jādomā par to, kā sagādāt pārtiku, samaksāt par medikamentiem, dzīvokli un komunālajiem pakalpojumiem. Manis vadītajā komitejā darbojas 8 deputāti, kuru starpā valda diezgan liela vienprātība. Cenšamies visus jautājumus komitejā pārrunāt tā, lai uz domes sēdi ietu ar vienotu viedokli. Šī principa dēļ komitejā izskatītie un apstiprinātie lēmumi domes sēdēs vienmēr ir guvuši atbalstu. Komiteja šajā sasaukumā ir apmeklējusi un iepazinusies ar visiem novada pansionātiem, Kalsnavas sociālo dzīvojamo māju, kā arī kopā ar sociālajiem darbiniekiem devāmies pieredzes apmaiņā uz Talsu novadu.
Par komitejas vadītāju esmu ievēlēts pirmo reizi. Daudz ko vēl nezinu, nesaprotu, bet komitejā esam vairāki deputāti, tādēļ kļūdīšanās iespēja mazāka.
Runājot par tiešo palīdzību novada iedzīvotājiem, man ir liels gandarījums, ka varam palīdzēt ģimenēm, kuras cenšas nomaksāt visus maksājumus, kaut arī kopējie ieņēmumi ir nepietiekami. Ceru, ka tādā veidā esam kādu ģimeni atturējuši no domas par Latvijas pamešanu. Ļoti cienu ģimenes, kuras pašas cenšas un arī sadarbojas ar novada sociālo dienestu savu problēmu risināšanā. Žēl to, kas padevušies, nolaiduši rokas, pieraduši pie pabalsta un ielāgojuši vienu teicienu – „man pienākas". Pret tādiem cilvēkiem komitejā esam neiecietīgi. Vienam otram šāds lēmums nepatika, taču esam slēguši patversmi. Tās bijušie iemītnieki vai nu paši atraduši jaunu apmešanās vietu, vai arī to palīdzējis izdarīt sociālais dienests. Ar pilnu atbildību varu teikt, ka neviens uz ielas badā un salā nav pamests. Esam izstrādājuši kārtību zupas virtuvei. Šis pakalpojums jāsniedz tikai tiem cilvēkiem, kam tas patiešām nepieciešams. Dažkārt kauns skatīties uz vienu otru zupas virtuves apmeklētāju, kurš pats spētu strādāt un iekopt dārzu.
Daļēji pie šīs situācijas vainojama valsts likumdošana, kas pašvaldībai liedz bezdarbniekus pilnvērtīgi iesaistīt pabalsta saņemšanas līdzdarbības pasākumos.
Ir arī daudz pozitīvu ar sociālo jomu saistītu lietu – gan novada iedzīvotāju, kuri sasnieguši 75 gadu vecumu, sveikšana, gan ēkas Parka ielā 6 sakārtošana un pielāgošana daudzu sociālo pakalpojumu sniegšanai, gan citas ieceres, ko plānojam īstenot tuvākā un tālākā nākotnē.
– Mūžs no darba vien nesastāv. Vai ir kādi vaļasprieki, kas palīdz to padarīt krāsaināku?
– Kaut tiešais darbs un deputāta pienākumi aizņem daudz laika, kopš 2013. gada oktobra esmu kļuvis par skolnieku. Katru otrdienas un ceturtdienas vakaru eju uz „skolu" mācīties angļu valodu. Ja nebūtu skolotājas Ārijas un apmācības grupasbiedru, sen jau kursus būtu pametis, bet, ja neviens nepamet, arī man jāturas līdzi. Viegli gan nav. 27. februārī būs jākārto eksāmens.
Lielākais vaļasprieks gan ir sēņošana. Žēl, ka pagājušajā gadā iznāca tikai četras reizes pasēņot, toties no iepriekšējā gada ražas vēl pagrabā atrodamas sievas Daces sālītās sēnes.
Esmu arī amatieru līmeņa makšķernieks. Patīk sēdēt pie ezera vai dīķa, un, ja vēl ķeras zivis, prieks ir dubults. Aizbraucu reizēm arī uz ziemas zveju. Varu mierīgi stundām sēdēt un makšķerējot pārdomāt tuvākos veicamos darbus.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto