15. februārī Rīgas kinoteātrī „Splendid Palace" Valsts asinsdonoru centrs (VADC) sadarbībā ar biedrību „Latvijas Sarkanais Krusts" rīko ikgadējo Pateicības koncertu asinsdonoriem.
Arī daudzajiem donoriem mūspusē ir iespēja apmeklēt šo koncertu Rīgā. Donori visā bijušajā Madonas rajona teritorijā tik tiešām ir ļoti aktīvi. Donoru kustības tradīcijas mūspusē aktivizējās jau tālajā 1960. gadā, kad Madonā tika atklāta republikas asins pārliešanas stacija.
Priecē, ka šo gadu laikā donoru kustība, neraugoties uz daudzajām pārmaiņām valsts dzīvē, nav mazinājusies. Uzskatāmi tas redzams donoru dienās Madonā, kad vidēji katrā VADC Latgales filiāles izbraukuma reizē asinis ziedo ap 100 cilvēku. Turklāt ir vērojama tendence donoru skaitam ar katru gadu palielināties. Tā 2018. gadā asinis ziedoja 968 donori, bet pagājušajā gadā to skaits pārsniedza 1000. Tā kā donoru skaits Madonā ir ļoti liels, kopš pagājušā gada donoru dienas notiek teju vai katru mēnesi.
Pirmais šāgada izbraukums Madonas pilsētā norisinājās trešdien, 5. februārī, kur arī satikām JĀNI EIZENTĀLU – ilggadējo donoru no Vestienas pagasta, kas asinis ziedojis jau 52 reizes.
– Es domāju, ka asinis esmu nodevis vēl vairāk – vismaz ap 60 reižu. Regulāri asinis ziedoju kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Atceros arī to, kā kļuvu par donoru. Pirmoreiz asinis ziedoju armijā, kad, ziemeļos trīs gadus dienot jūrniekos, tās nodevu uz kreisera Krievijas pilsētā Murmanskā, kur, līdzīgi kā mūsdienās, tika organizētas donoru dienas. To darīju brīvprātīgi, neviens to piespiedu kārtā nelika darīt.
Labs piemērs, no kā iedvesmojos, bija mamma – Laima Eizentāle, viņai vēl padomju laikā tika piešķirts apbalvojums „Goda donors". Lai to saņemtu, asinis bija jānodod vairāk nekā 50 reižu. Tā ka ziedot asinis – tā ir ģimenes tradīcija, tas mums, kā saka, ir gēnos. Regulāri asinis nododu ne tikai es, bet arī abas meitas, kas dzīvo un strādā Rīgā. Asinis nodot aicinu arī draugus, paziņas, radus.
Ziedot asinis ir gan veselīgi, gan izdevīgi. Tā es par labu dienestu divas reizes saņēmu atvaļinājumu, kas katru reizi, kā jau donoram, tika pagarināts par dažām dienām, līdz ar to, izmantojot atvaļinājumu, varēju ilgāk pabūt mājās, kas, protams, ņemot vērā, ka jādien bija trīs gadi, ļoti iepriecināja. Arī pēc armijas turpināju nodot asinis un to daru joprojām.
– Kādas ir izjūtas – vai šajos gados ir notikušas kādas izmaiņas? Dažus joprojām nodot asinis attur bailes no pašas procedūras.
– Pamats šādām bailēm varbūt bija padomijas gados, kad nebija tāda aprīkojuma. Tagad daudz kas ir mainījies, aprīkojums ir ļoti mūsdienīgs, ka pat adatas dūrienu īsti nejūt.
Tā ir arī ļoti laba iespēja pārliecināties, vai ar veselību viss ir kārtībā, jo tiek veiktas analīzes un, ja kaut kas neatbilst normai, tiekam par to informēti. Ziedot asinis jau var tikai tie, kam ir laba veselība, nav pazemināts hemoglobīna līmenis, pārāk zems asinsspiediens, tāpat donoriem ir izvirzītas arī citas prasības.
– Jūs teicāt, ka par donoru kļuvāt, dienot armijā. Vai par to, cik svarīgi ir iesaistīties donoru kustībā, tika runāts arī skolas gados, kāda bija jūsu informācijas bāze?
– Neatceros, ka skolas gados par to tiktu īpaši runāts. Tolaik jau uzsvars tika likts uz darbavietām, kur cilvēki tika aicināti nodot asinis, un gandrīz visās darbavietās tādi cilvēki bija. Turklāt par to, cik svarīgi ir nodot asinis, kam bieži ir dzīvības cena, runājām ģimenē, jo daudzus gadus asinis ziedoja mamma.
Skolu esmu beidzis Vestienā, pēc tam mācījos Ērgļu lauksaimniecības skolā. To pabeidzot, ieguvu plaša profila mehanizatora specialitāti. Sovhozu laikos tā bija ļoti pieprasīta profesija, darbu saimniecībās vienmēr varēja atrast. Pēc dienesta sāku strādāt padomju saimniecībā „Vestiena", kopā ar pārējiem asinis nodot braucām uz Ērgļu slimnīcu, pēc tam donoru dienas tika rīkotas Ērgļu kultūras namā, kur bija plašākas telpas.
Tagad, cik zinu, donoru dienas Ērgļos nenotiek, tāpēc arī asinis nodot braucu uz Madonu.
Ziedoju ne tikai asinis, bet kādas 13 reizes slimnīcā esmu nodevis arī plazmu, kad ierodas speciālisti no Rīgas. Šajā gadījumā pats process ir ilgāks, bet citādi – viss norit, kā parasti.
– Vai kādam ir nācies palīdzēt arī ekstremālās situācijās?
– Ja tas būtu nepieciešams, es labprāt palīdzētu, bet pagaidām to nav nācies darīt. Acīmredzot asins rezervju slimnīcām arī mūspusē ir pietiekami. Asinis nododu vismaz četras reizes gadā. Vīrieši to var darīt līdz pat sešām reizēm gadā, bet ir jāpaiet diviem trim mēnešiem, kamēr atjaunojas asinis, jo tām ir jābūt pilnvērtīgām. Kopš donoru dienas Madonā notiek biežāk (iepriekšējos gados tās tika rīkotas reizi ceturksnī), arī tam ir jāseko līdzi. Tagad iespēja nodot asinis ir palielinājusies – ja nevari ierasties šajā donoru dienā, pēc mēneša Madonā notiek jau nākamā. Turklāt Madonas pilsētas sporta centrā ziedot asinis ir ļoti ērti – telpas ir plašas un gaišas, tas asins nodošanas procedūru ir padarījis pat patīkamu. Vismaz man te ļoti patīk.
– Kādu atbalstu saņem donori?
– Šai ziņā nekas būtiski nav mainījies. Ierodoties ziedot asinis, jāņem līdzi pase vai ID karte, kā arī jānorāda savs bankas konta numurs. Asins ziedotājiem Valsts asinsdonoru centrs pārskaita naudas kompensāciju pusdienām – 4,27 eiro, bet plazmas ziedotājiem un trombocītu donoriem summa ir lielāka. Agrāk pusdienu nauda tika izmaksāta skaidrā naudā, bet arī pārskaitījums uz kontu nekādus sarežģījumus nerada. Domāju, ka pie tā pieraduši arī tie, kuri labprātāk to saņēma uzreiz. Ir arī citi bonusi.
– Pagājušā gada nogalē Madonā bērnudārza „Saulīte" telpās pēc daudzu gadu pārtraukuma notika Latvijas Sarkanā Krusta rīkots pasākums, kurā tika godināti donori, kas asinis bija ziedojuši vairāk nekā 25 reizes. Arī jums tika pasniegts apbalvojums.
– Es, tāpat kā Janīna Krieviņa, saņēmu „Goda donora" otrās pakāpes apliecību. To piešķir tiem, kas asinis vai asins komponentus ziedojuši vismaz 50 reižu. Savukārt „Goda donora" pirmās pakāpes apliecību saņem tie, kas asinis vai asins komponentus nodevuši vismaz 100 reižu, bet trešās pakāpes apliecību – par vismaz 25 reižu ziedotām asinīm.
Savulaik bija donoru grāmatiņas, un tad katrs arī pats precīzi varēja saskaitīt, cik reižu asinis ir ziedotas. Turpretī tagad viss tiek ievadīts elektroniski datorā, un visa informācija ir pieejama VADC. Kopš tas tiek darīts, informācija par beidzamajiem gadiem ir ļoti precīza, bet vēl pilnībā nav ievadīts, cik reižu asinis ir nodotas padomju laikā.
Man, piemēram, ir divas grāmatiņas, kurās visas ailes ir aizpildītas. Donoru grāmatiņu esmu saglabājis arī no dienesta laika. Asinis, kā jau sarunas sākumā minēju, esmu nodevis ap 60 reižu, bet oficiāli skaitās 52. Un tāds es neesmu vienīgais. Kad pagājušā gada 22. decembrī Madonā tika godināti donori un sauktas reizes, cik katrs ir ziedojis, daļa protestēja, uzsverot, ka to ir darījuši vairāk.
– Ko jums nozīmē Vestiena? Pastāstiet, lūdzu, arī par ģimeni!
– Vestienā esmu dzimis, te mācījies un visus šos gadus arī dzīvojis. Mājas atrodas netālu no Kāla ezera, kur var pamakšķerēt, kārtīgi izpeldēties. Katru vasaru cenšamies atlicināt kādu nedēļu, lai kopā visa ģimene atpūstos arī pie jūras. Abas meitas strādā Rīgā par bērnudārza audzinātājām. Arī sieva ir bērnudārza audzinātāja un strādā Sauleskalnā, savukārt dēls izvēlējies celtniecības nozari. Visi esam Latvijā, nekur pasaulē neesam devušies.
Vestienā ir ļoti skaista daba, tas ir ezeriem bagāts pagasts. Katrā ziņā nekur citur negribētu dzīvot, tik ļoti te pie visa ir pierasts.
– Kā dzīvi Vestienā ietekmējusi jau 2009. gadā veiktā reforma, un vai satrauc iecerētā jaunā reforma?
– Pēc Vestienas pagasta pievienošanas Madonas novadam nekas īpaši nemainījās. Tiesa, tagad mums būs pārvaldes vadītājs, kas vadīs divus pagastus – Liezēri un Vestienu. Dzīve rādīs, cik veiksmīga būs šī reforma, bet, iespējams, tā sevi attaisnos, jo iestāžu un arī iedzīvotāju skaits nav liels. Ja būs kārtīgs saimnieks, varbūt izdosies panākt arī izmaiņas attīstības virzienā.
Joprojām Vestienā ir gan skola, gan bērnudārzs, bet cik ilgi – tas jau atkarīgs no jaunajām ģimenēm, kāda būs dzimstība pagastā. Taču – no otras puses – ja skolu slēgs, iespējams, jauno ģimeņu būs vēl mazāk. Iedzīvotāji diemžēl noveco. Arī daļa jauno vai nu aizbrauc uz Rīgu, vai peļņas nolūkos dodas uz ārzemēm, tepat jau paliek diezgan maz. Daļa atgriežas, bet ir arī tādi, kuri jaunajā vietā iedzīvojas un tur arī paliek.
Darbavietu taču Vestienā ir ļoti maz, ražotņu jau nav. Arī mazā biznesa attīstība ir ierobežota, radīt jaunus uzņēmumus ir visai problemātiski, jo katram uzņēmumam ir vajadzīgi klienti, kas izmanto piedāvātos pakalpojumus, bet Vestienas centrā pārsvarā dzīvo pensionāri. Veidojas apburtais loks.
Priecē, ka pie mums nav apsīkusi kultūras dzīve. Notiek koncerti un citi pasākumi, darbojas arī vietējais teātrītis. Vasarā Vestienu atdzīvina festivāls „Ezera skaņas", bet vietējie uz to vairāk noskatās no malas. Tas nav lēts prieks, tāpēc to galvenokārt apmeklē rīdzinieki, kas ir pietiekami situēti un var to atļauties. Viņus piesaista arī gleznainā Vestienas daba. Paši pie tā esam pieraduši un varbūt ikdienā nemaz nepamanām un nenovērtējam, cik Vestiena ir skaista.
Pašam gan tuvākas ir sportiskās aktivitātes. Ziemā, kad ir sniegs, labprāt aizbraucu uz kalnu, lai izslēpotos. Sekoju līdzi Latvijas boksera Maira Brieža cīņām un panākumiem, tai skaitā arī klātienē „Arēnā Rīga". Savējie jau ir jāatbalsta un jātur īkšķi. Savulaik es ļoti aktīvi slēpoju, distanču slēpošanā piedalījos dažādās sacensībās. Biju arī Ērgļu lauksaimniecības skolas izlasē.
07.02.2020.